Pazīstami. Man ar ir bijis tā, ka ģimenes dakterīte, pie kuras vērsos ar it kā nenozīmīgiem un nesaprotamiem simptomiem, pēc pāris mēnešiem raudāja gaužas asaras, uzzinot manu diagnozi. Viņa tak mani visu mūžu ārstējusi, es ar viņas mazmeitu vienā bērnudārzā kopā gāju. "Bet man nav bijis neviens ar tādu diagnozi," viņa izmisusi teica, noķerot mani gaitenī.
Tā kā kļūdas gadās vienmēr. Diagnozes noteikšana vienmēr ir tāda bakstīšanās pa tumsu - vairums ārstu jau nedomā uzreiz to sliktāko, un parasti viņiem ir taisnība. Bet vienā reizē no X - nav taisnība.
Galvenais, ka viss labi beidzies.
Un ka kļūda tiešām ir kļūda, nevis principiāla vienaldziba.