Neatkarīgi no tā, kādas ir attiecības, mēs varam iedomāties, ka citi zina mūsu vēlmes, un mums nekas nav jāsaka. Mūsuprāt, viņiem jārīkojas tā, kā patīk mums, jo tie citi tak mūs pazīst! Ja tā nenotiek, mēs apvainojamies un mēdzam teikt: „Kā tu varēji tā rīkoties? Tu taču zini, ka man tas nepatīk.”
Mēs vienkārši esam iedomājušies, ka citi zina par mūsu vēlmēm un vajadzībām. Mēs gribam domāt, ka citi zina, jo tad mums pašiem nekas nav jāstāsta un jāskaidro. Un ja mūsu cerības/ilūzijas tiek sagrautas, jūtamies tā, it kā mēs būtu nodoti. Kaut gan patiesībā, mēs paši esam iedomājušies neesošas lietas un gaidījuši to piepildījumu no saviem tuvajiem.