25 November 2006 @ 08:59 pm
 
Kā nāk vakars, tā Laura priecājas par dzīvi un vecākiem. Pietiek tikai ienākt istabā vai uz viņu paskatīties un roķeles, kājeles pa gaisu, smaids līdz ausīm un izskatās tik, tik priecīga, ka gribot negribot jāsāk smaidīt un pat smieties viņai līdz.
Šovakar pirmo reizi iedevu kartupelīti. Un neko, apēda. Būtu vairāk, ēstu vēl. Laurai vispār nav nekādu problēmu ar karotīti, rīšanas un gremošanas (lai arī nav ko gremot) darbībām.
Šobrīd tētis guļ uz grīdas un skatās TV. laura blakus spēlējas. Piesaistīja bērnam uzmanību tēva šortās esošie striķīši. Uzliku Lauru uz tēva kājām tā, lai ar rokām viņa var aizsneigt bikšpriekšu un ar tiem striķīsiem no jostas spēlēties. Pēcāk ieintersē arī bikšu poga un citi sīkumi. No malas jau izskatās amizanti. bet tas tikai tāpēc, ka mums, lielajiem, tā fantāzija samaitāta.