niiidomāju gan, ka esmu kaukāda izredzētā. Es domāju, ka mēs katrs vai nu redzam, vai dzirdam. Atkarībā no tā, vai mums spēcīgāk iztiekta dzirdes, vai redzes atmiņas. Doma ir tāda, ka mūsu apziņas backgroundā visu laiku notiek rosība, tikai mēs esam pie tā tik ļoti pieraduši, ka nefiskējam. Atbrīvotības mirkļos to var sajust. vai arī tad, kad esam ar to saraduši un mākam pieslēgties šim backgroundam. ir visai forši, kad tu mierā sēdi, pīpē un gluži kā tādā filmā ar interesi vēro, kādi diapozitīvi visu laiku acu priekšā mainās. Ne jau viņus fiziski redz, bet tā - ar iekšējo sajūtu, redzi, nemāku paskadirot. Līdzīgi kā sapņot nomodā bez savas ķermeniskās izjūtas redzamajā notikumā. Ir interesanti pašam. Šķiet, ka var vērot, ko mana apziņa, zemapziņa/bezapziņa dara, kamēr netiek konttrolēta ar konkrētām koamndām.