mana šī brīža izjūta par tevi: tu pārāk piesardzīgs esi, pārāk tālu centies aizstiepties ar aklo spieķi un izklaudzināties. pārāk noguris no tā, ka neredzi tālāk. Pārāk ļoti centies pasauli pielāgot sev vai sevi pasaulei. no tā rodas vilšanās, sāpes, neapmierinātība. tavi spriedumi ir tādi smagnēji, tu jau pirms esi sācis darīt, sevi noskaņo uz to, ka būs grūti. Un tad arī ir, jo esi sevī to ieborējis. Tu taču zini, ka, kritot ar atbrīvotiem locekļiem, mazāk sāp? Un vēl - tā vietā, lai meklētu tumsāš krašas, var meklēt gaišās. vājprāts, manī ir tik daudz gaismas un enerģijas, ka man grūti aptvert, ka visiem tā nav.

piemēram "nav brīvības, kaut zināms, ka to nevar tik viegli gūt, kā sagribējies, un pat tad tā nebūs iegūta uz ilgu laiku, tikai izlienēta no kāda cita, kam tajā brīdī būs grūti, un atkal, iesāpēsies sirds par otru, un savu lienēto brīvību atdošu likumīgajam īpašniekam ...." Kā tu zini, ak tas ir tā? tu nezini. bet tu pieņem sev par leilāku vai mazāku patiesību visai negaišu domu. Varbūt kāds to sauktu par realitāti, bet viņa ir smaga. Viss ir ilūzija, bērns. Pilnīgi viss. Un pasaule ir tāda, kādu tu to redzi. tāpēc - met prom to smagnējību. Tici man, nevienam līdz galam nav savrīgi par tevi. varbūt pat tev pašam nav. un tieši tāpēc - kāda velna pēc tu uztarucies par citiem? dari to mazāk! Cilvēki vieglāk piedod tiem, kuri ir brīvi sevī, jo viņi zina, ka tie darīs saskaņā ar sevi. kurš nes, tam krauj. to atteicina't var arī par emocionāloa tkarību, pienākumu un tā tālāk.

aiiiij, man tik daud zko teikt izrādās ira ;] es jau domāju, ka esmu apmklususi ;}

a par to smaidiņu - tas ir tāpēc, ka "a ko vispār nozīmē pazīt?" un vēl tāpēc, ka tā ir visai populāra atmaska, bet es to domāju nopietni. Smaidiņš drusku tušēja pašus vārdus, jo uzdrošinos apgalvot, ka nesalūzīšu.