es saprotu tevi. man ir gan pāris melni varianti, bet domāju,ka tik traki gan nav. ka viss ir tā, kā intuīcija saka.
šādos brīžos, it sevišķi, ja pavisam nesen kāds vēl nodundina pa galvu ar saviem spriedumiem, man kļūst nedaudz baisi. par to, cik man viss ir maznozīmīgs. Es peldu tādās kā sajūtās un neapzinos (?), ka dzīve ir nopietna lieta un vieta, kur būtu jāveido attiecības ar līdzcilvēkiem, kur būtu jātur kaut kas saistītē un kaut kas jāpaijā, kur būtu jādusmojas un jāapvainojas. Tā nopietni, nevis gražīgi uzmetot lūpu. ka lieli pāridarījumi, vai necienīgas (a, kas tas īsti ir?) izturēšanās būtu attiecīgi jānovērtē. Tāpat labi darbi jāatalgo ar saujām zelta. Nu nav man tā. Tu vari man uzdirst uz galvas un tu vari mani iecelt debesīs. Abos variantos es turpināšu būt tā pati. Zinu, tas skan utopiski, nereāli.Piesardzība jau kaut kāda parādās. Bet tā ir iekšā. tā ir apzināšanās, ka var nebūt labi. bet tas arī viss. Aiziet pavisam, pavisam prom varu tikai tad, kad iekšā spēka nav. tas nav apzināts lēmums, tā ir instinktīva darbība. Pārējos gadījumos vnk pārtrūkst sakari, nepietiek laika, piemirstas un galu galā aizmirstas cilvēks. Tiesa gan, ir arī tādi cilvēki, kas nekad neaizmirstas. Viņi ir privatizējuši manas būtības atmiņu daļu un tur sēž. Ar lielām acīm lūkojoties manī un ap mani sevī.
Vnk tā robeža ir pārāk gaisīga starp visu. Pārāk. Un es varu nedaudz spēlēt līdzi noteikumiem, kā kad ir jāuzvedas, bet tad tas vairāk vai mazāk sanāk saraustīti. Un to var just, tie, kas jūt :) Un negribas būt neveiklai, negribas pazemojuma. bail no nosodījuma, lai gan tieši tas ved uz brīvību. Vismaz iesākumā palīdz.
tad vēl iekšējā saruna pašai ar sevi. parasti viņas ir nepatīkamas tikai tādēļ, ka tā viena "es" parāk ļoti acīs bāž sabiedrības viedokli un uzsaktus.
//ņem sniegpulkstenīti. kuššš....
šādos brīžos, it sevišķi, ja pavisam nesen kāds vēl nodundina pa galvu ar saviem spriedumiem, man kļūst nedaudz baisi. par to, cik man viss ir maznozīmīgs. Es peldu tādās kā sajūtās un neapzinos (?), ka dzīve ir nopietna lieta un vieta, kur būtu jāveido attiecības ar līdzcilvēkiem, kur būtu jātur kaut kas saistītē un kaut kas jāpaijā, kur būtu jādusmojas un jāapvainojas. Tā nopietni, nevis gražīgi uzmetot lūpu. ka lieli pāridarījumi, vai necienīgas (a, kas tas īsti ir?) izturēšanās būtu attiecīgi jānovērtē. Tāpat labi darbi jāatalgo ar saujām zelta. Nu nav man tā. Tu vari man uzdirst uz galvas un tu vari mani iecelt debesīs. Abos variantos es turpināšu būt tā pati. Zinu, tas skan utopiski, nereāli.Piesardzība jau kaut kāda parādās. Bet tā ir iekšā. tā ir apzināšanās, ka var nebūt labi. bet tas arī viss. Aiziet pavisam, pavisam prom varu tikai tad, kad iekšā spēka nav. tas nav apzināts lēmums, tā ir instinktīva darbība. Pārējos gadījumos vnk pārtrūkst sakari, nepietiek laika, piemirstas un galu galā aizmirstas cilvēks. Tiesa gan, ir arī tādi cilvēki, kas nekad neaizmirstas. Viņi ir privatizējuši manas būtības atmiņu daļu un tur sēž. Ar lielām acīm lūkojoties manī un ap mani sevī.
Vnk tā robeža ir pārāk gaisīga starp visu. Pārāk. Un es varu nedaudz spēlēt līdzi noteikumiem, kā kad ir jāuzvedas, bet tad tas vairāk vai mazāk sanāk saraustīti. Un to var just, tie, kas jūt :) Un negribas būt neveiklai, negribas pazemojuma. bail no nosodījuma, lai gan tieši tas ved uz brīvību. Vismaz iesākumā palīdz.
tad vēl iekšējā saruna pašai ar sevi. parasti viņas ir nepatīkamas tikai tādēļ, ka tā viena "es" parāk ļoti acīs bāž sabiedrības viedokli un uzsaktus.
//ņem sniegpulkstenīti. kuššš....
Iepēdo...