vot šitas man sāk riebties.
Sen neatceros, ka būtu sajutusies tā, kā tagad. Dusmīga - hmzz, nē, aizvainota - arī it kā nē, uzvilkta - tas gan, nokaitināta - jā, tas arī, galu galā dusmīga un aizvainota arī nedaudz tomēr. Un kāpēc? Jo man liek justies sūdīgi! Neatceros, kad šitā mani noliktu ne par ko, kā tas notiek pēdējā laikā. Turklāt vēl izturoties rupji. Sākumā centos to uztvert kā kaut kādu debīlu prikolu, kā veidu, kā cilvēks vnk izturas, nu nezinu... sak, mēģināju vienkārši akceptēt. bet nu jau ir par daudz. Da pietiek. Cik sākumā daudz labu emociju sniedza, tik tagad aizvien vairāk liek justies, nuu, nelabi, nedaudz pazemoti, nu tā kaut kā. Vai arī tik tiešām man tieši pret šo cilvēku visu laiku sanāk būt tik ļaunai, lai man šitā atspēlētos? Un tā, ka es pati nemaz nejūtu, ka darītu pāri???
Poll #5868 nuu...
Open to: All, results viewable to: None
upd://tas, kas tagad man liek šitā justies, nav bijušais puisis.
da varbūt pārāk saasināti uztveru šīs lietas, bet man tas viss atgādina to laiku, to cilvēku, kuru, ceru, esmu atstājusi aiz muguras uz visiem laikiem. Es biju domājusi, ka nebūs šīs pretīgās sajūtas vairs. Šīs it kā baiļu sajūtas, kad bail ir kaut ko neapreizu pateikt, lai nedabūtu pretī ko riebīgu, asu, iznīcinošu. Labi, ka šis eksemplārs vismaz fiziski neuzdarbojas. Teicējam varbūt tie vārdi nenozīmē neko, bet tie vādi ir veltīti man un es viņus tomēr dzirdu un jūtu. Es nezinu, vai viņš pats zina, kā ir, kad bail runāt, kad bail, vai labdabīgas lietas netiks uztvertas kā ļaundabīgas un rezultātā iekšēji vienkārši sāk veidoties kamols, kas neļauj justies brīvi.
Sen neatceros, ka būtu sajutusies tā, kā tagad. Dusmīga - hmzz, nē, aizvainota - arī it kā nē, uzvilkta - tas gan, nokaitināta - jā, tas arī, galu galā dusmīga un aizvainota arī nedaudz tomēr. Un kāpēc? Jo man liek justies sūdīgi! Neatceros, kad šitā mani noliktu ne par ko, kā tas notiek pēdējā laikā. Turklāt vēl izturoties rupji. Sākumā centos to uztvert kā kaut kādu debīlu prikolu, kā veidu, kā cilvēks vnk izturas, nu nezinu... sak, mēģināju vienkārši akceptēt. bet nu jau ir par daudz. Da pietiek. Cik sākumā daudz labu emociju sniedza, tik tagad aizvien vairāk liek justies, nuu, nelabi, nedaudz pazemoti, nu tā kaut kā. Vai arī tik tiešām man tieši pret šo cilvēku visu laiku sanāk būt tik ļaunai, lai man šitā atspēlētos? Un tā, ka es pati nemaz nejūtu, ka darītu pāri???
Poll #5868 nuu...
Open to: All, results viewable to: None
Kursh, tavuprāt, ir šis cilvēks, kas man tagad tā liek justies?
upd://tas, kas tagad man liek šitā justies, nav bijušais puisis.
da varbūt pārāk saasināti uztveru šīs lietas, bet man tas viss atgādina to laiku, to cilvēku, kuru, ceru, esmu atstājusi aiz muguras uz visiem laikiem. Es biju domājusi, ka nebūs šīs pretīgās sajūtas vairs. Šīs it kā baiļu sajūtas, kad bail ir kaut ko neapreizu pateikt, lai nedabūtu pretī ko riebīgu, asu, iznīcinošu. Labi, ka šis eksemplārs vismaz fiziski neuzdarbojas. Teicējam varbūt tie vārdi nenozīmē neko, bet tie vādi ir veltīti man un es viņus tomēr dzirdu un jūtu. Es nezinu, vai viņš pats zina, kā ir, kad bail runāt, kad bail, vai labdabīgas lietas netiks uztvertas kā ļaundabīgas un rezultātā iekšēji vienkārši sāk veidoties kamols, kas neļauj justies brīvi.
Iepēdo...