22 January 2005 @ 01:06 pm
 
Pēc pamošanās sekoja steigšanās uz mājām, kur bija jāsatiek tēvs. Bija doma no viņa dabūt viņa super -dupper-kruto digitālo aprātu. nezinu nosaukumu un tuvākajā laikā diemžēl arī neuzzināšu, bet, cik gadījies ar to paniekoties - uhhh. lielais objektīvs, tas kurš uz āru konkrēti bīdās, visādi ripuļi, pogas un iespējas. Spēj tik orientēties. Bet nu jā - nespīd. Vismaz līdz augustam noteikti. Jo - kā izrādās mans tēvs 1dien atkal brauc prom uz Īriju. Uz pusgadu. Sanāk, ka viņu redzēju šodien pēdējo reizi. Un, pie sevis nodomājot, ja nu es nebūtu no rīta piecēlusies un aizbraukusi uz tām mājām... Tad sanāk, ka nebūtu pat no tēva atvadīties varējusi. Tāds nu viņš mums ir - pasaka visu tad, kad viss jau izlemts. Darītājs, nevis runātājs.

//ir iesākusies kaut kāda tizla iknedēļas tradīcija. Tizla. Jā, tizla. Kaut gan nē. Drīzāk tā ir morāle.
// //pie manikīra jāiet. esmu sušķis.vakar uzvilku jaunu, balt džemperi. tagad uz viņa ir kaut kāds mistisks dzeltens traips.
// // //es neprotu lasīt domas. man bail pārprast. ne vienmēr, gan.
// // // //pieklājības pēc nevajag darīt. citādi mans tīrais ūdens ar sakārotitem atspulgiem saduļķojas. un tad ir grūti atšķetināt esošo no uzdotā.
 
 
Skan: De/Vision - When The World Disappeared