Es nesaprotu, kāpēc tā notika. Patiesībā es nesaprotu arī to, kas notika. Es atceros seju caurs stiklu. Pārsteigtu seju. Tas lika nedaudz attapties, bet kustībai jānotiek uz priekšu un es neasptājos.

Ja negribētu atzīties, ka esmu tik viegli iespaidojama (esmu, neesmu), tad es teiktu, ka pie visa ir vainīgi tās nakts sapņi un atmošanās vienpatība. Ja, uztrūkstoties no tā visa, būtu bijis vismaz plecs, kam piespiesties. Bet nebija. varēja būt. Lai vai kā - tobrīd par to nedomāju, tobrīd neavadzēja. Es tikai tagad mēģinu saprast.


Kāpēc tas uzpeldēja? Tā drausmīgā sajūta. Iznīcināt un nospiest uz ceļiem. tas naids balsī un bailes. Kā karsts vilnis pārgāžas pāri un sastindzina. Es jau to biju aizmrisusi. Tad, kad tajā visā dzīvoju, es to neizjutu tā, kā tagad. Tā jau ir. Tikai paeejot malā var saprast to, kas notiek iekšā. Un šī sajūta mani arī sastindzināja. Nu jau tagadnē. Vai tiešām, vai tiešām tas viss bija? Vai tiešām es to uzņēmu, pārlaidu par sevi, izturēju itk ilgi, ka pat viars nejutu? Ne jau katru mirkli protams, bet tie mirkļi bija arī tādi, kā sapnī. Kā ņirgāšanās, ka nekad, nekad tu nevarēsi teikt, ka neesi to zinājusi.