Brīžos, kad neesmu te - pie datora, manu prātu caursstrāvo domas, kura varbūt gribētu ierakstīt arī te. Bet ne tagad. tagad kā ar skarbu slotu viss izsalucīts. Neatstāj gan sajūta, ka apzināti norobežojos no domām. Pārāk daudz, pārāk niansētas.

Gribu doties svētceļojumā. nevsi fiziskā, bet garīgā. Sajūta, ka pamazām kristalizējos. Kaut kāda tāla, caurspīdīga iešējā glezna.

Negribas dōmāt par to, kas bijis, jo tad uzreiz jāatceras, kā vairs nebūs. Un nevis konkrētas lietas, bet vēlmu, plānu, cerību līemnī. Ka nogalināt vēl nedzimušu bērnu - nogalināt pašā sākumā un tad visu laiku iedomāties, kā būtu bijis, ja viņš būtu. Kādas lietas un pilis tiktu celtas, kādi smiekli skanētu, kādas grūtības tiktu pārvarētas...kopā. Tas pats ir par attiecībām. Skatīties nākotnē un iztēloties neesošo. Sajūta, ka slīgstu atmiņās, pagātnē, ka ilgojos to sapņu, nevis realitātes. ne cilvēku alkstu, bet sajūtas. Vai tiešām? Ja tā, tad šķietu sev ļauna. Bet nav jau par ko. Dzīve plūst.

NO rīta biaj grūti celties. visu ceļu līdz darbam, kuru mēroju ar diviem transporta līdzekļiem, bija grūti noturēt acis vaļā. Un pusmiegā domāju: kāpēc, akd cilveķs ir noguris, acis veras ciet? viņām grūti visu laiku būt vaļā? Kāpēc tā?

un ir pavisam itzeikta domu formuleet-nespeejas sajūta. Galvā ir tika daudz krāsu, gleznu un pārdzīvojumu, izjūtu, domu, bet - es neavru to parādīt, izteikt. tas rada diskomfortu. sajūta tāda, it kā es nemācētu runāt. vienīgi vakar vakarā man patika, kā es formulēju vienu domu. Jārunā lēnāk. man mēle steidzas tikt līdzi domām. bet nespēj. Psr sekotāju kļūt mieram. patiesību atklāt no iekšienes.