atkal sapnji.
pēdējā laikā man miegs ir dīvains. it kā ciešs un tajā pašā laikā trausls. ja man jāguļ, neko nedzirdu, kas notiek, bet kā tuvojas rīts un mans prāts zina, ka mni nāks modināt, tā pamosts jau no tā vien, ka vecma'te nāk uz 2stāvu, lai mani pieceltu. bet viān iet patiešām klusi! un tai pašā laikā es avru neko nedzirdēt, kad krustēvs lēkā pa tām kāpnēm vēlu vakrā perosties pa virtuvi vai no rītem skriedams uz darbu. redz, kā - kad es zinu, ka man jaģuļ, neko nedzirdu, bet kad zinu, ka tuvojas laiks, kad jāceļas, kļūsti ļoti ausīga.
Šodien es pamodos tumsā un siltumā. kaukā neko nesapratu, līdz man pielēca, ka nezkāpe'cnenāk miegs. tā pēķšni un viss. paskatījos plkst - 05:38. Aimzigu atakal.
Braucot ar nikriņu no rīta uz centru atcerējos sapņa fragmentus. Pirmkārt varēju lēkt. Tā - ieskrieties un uzlēkt apmeŗam līdz 2-3 stāvam. Tādā veidā es fiksaķ centos iekļūt savā isatbā. Turklāt arī sapnī šī spēja lēkt manneb;ut nelikās dabiska. Šķita, ka esmu to pavsiam nesen sevī atklājusi un katru reiizi, kad mēģinaju tik augstu uzlēkt, man bija nedaudz bail - vai tiešām sanāks?
un vēl - suns gribēja ar mani draudzēties. Es gāju ārā pa vaŗtiņiem, kad mans suns pēķšni piecēlās pakaļkājās, izpelta savas rokas un gribēja mani apķert. Kad es sabijos un atsprāgu malā, viņš ļoti bēdīgā balsī sacīja: "Bet tu tak teici, ka vēlies vīriieša pieskārienus... " Vārdu sakot izjūta, ko atceros bija ta'da, ka suns būtu manī iemīlējies un vēlētos man sniegt maigumu un mīļumu, bet mantas šķita ļoti nepieņemami, dīvaini un biedējoši. pat paralizējoši. Par šo izjūtu es arī visu šodienu domāju. Un vispār, kāpēc sapnī, suns vēlas ar mani draudzēties? Jā ok, trūkst tā otra cilvēka, jā. bet vai tad tik ļoti, lai tas izpasutos sapnī? Turklāt tādā veidā!? Jeb tas ir jātulko tā, ka: es jūtos viena un tomēr zinu, ka tepat netālu ir cilvēks, kas mīl mani un vēlas būt ar mni kopā, bet es tam neļaujos. un spanī šis cilvēks ir suns. bet mana attieksme pret to ir tāda tāpēc, ka es vairs nekam tam visam neticu.... ? jeb man vnk ir bail no jū'tam, kuras man izrāda būtne, pret kuru es neko nejūtu? taa varētu būt pat precīzāk, jo es vienmēr emsu izjutusi stindzinošas bailes/atturīgumu no cilvēkiem, kas manī iemīlās tā spēcīgi, bet es neko nespēju dot tiem pretī. es šādiem cilvēkiem nereti nevaru acīs paskatīties. ar laiku jau protmas pāriet, bet sākumā...
pēdējā laikā man miegs ir dīvains. it kā ciešs un tajā pašā laikā trausls. ja man jāguļ, neko nedzirdu, kas notiek, bet kā tuvojas rīts un mans prāts zina, ka mni nāks modināt, tā pamosts jau no tā vien, ka vecma'te nāk uz 2stāvu, lai mani pieceltu. bet viān iet patiešām klusi! un tai pašā laikā es avru neko nedzirdēt, kad krustēvs lēkā pa tām kāpnēm vēlu vakrā perosties pa virtuvi vai no rītem skriedams uz darbu. redz, kā - kad es zinu, ka man jaģuļ, neko nedzirdu, bet kad zinu, ka tuvojas laiks, kad jāceļas, kļūsti ļoti ausīga.
Šodien es pamodos tumsā un siltumā. kaukā neko nesapratu, līdz man pielēca, ka nezkāpe'cnenāk miegs. tā pēķšni un viss. paskatījos plkst - 05:38. Aimzigu atakal.
Braucot ar nikriņu no rīta uz centru atcerējos sapņa fragmentus. Pirmkārt varēju lēkt. Tā - ieskrieties un uzlēkt apmeŗam līdz 2-3 stāvam. Tādā veidā es fiksaķ centos iekļūt savā isatbā. Turklāt arī sapnī šī spēja lēkt manneb;ut nelikās dabiska. Šķita, ka esmu to pavsiam nesen sevī atklājusi un katru reiizi, kad mēģinaju tik augstu uzlēkt, man bija nedaudz bail - vai tiešām sanāks?
un vēl - suns gribēja ar mani draudzēties. Es gāju ārā pa vaŗtiņiem, kad mans suns pēķšni piecēlās pakaļkājās, izpelta savas rokas un gribēja mani apķert. Kad es sabijos un atsprāgu malā, viņš ļoti bēdīgā balsī sacīja: "Bet tu tak teici, ka vēlies vīriieša pieskārienus... " Vārdu sakot izjūta, ko atceros bija ta'da, ka suns būtu manī iemīlējies un vēlētos man sniegt maigumu un mīļumu, bet mantas šķita ļoti nepieņemami, dīvaini un biedējoši. pat paralizējoši. Par šo izjūtu es arī visu šodienu domāju. Un vispār, kāpēc sapnī, suns vēlas ar mani draudzēties? Jā ok, trūkst tā otra cilvēka, jā. bet vai tad tik ļoti, lai tas izpasutos sapnī? Turklāt tādā veidā!? Jeb tas ir jātulko tā, ka: es jūtos viena un tomēr zinu, ka tepat netālu ir cilvēks, kas mīl mani un vēlas būt ar mni kopā, bet es tam neļaujos. un spanī šis cilvēks ir suns. bet mana attieksme pret to ir tāda tāpēc, ka es vairs nekam tam visam neticu.... ? jeb man vnk ir bail no jū'tam, kuras man izrāda būtne, pret kuru es neko nejūtu? taa varētu būt pat precīzāk, jo es vienmēr emsu izjutusi stindzinošas bailes/atturīgumu no cilvēkiem, kas manī iemīlās tā spēcīgi, bet es neko nespēju dot tiem pretī. es šādiem cilvēkiem nereti nevaru acīs paskatīties. ar laiku jau protmas pāriet, bet sākumā...
Iepēdo...