baigais spēka rūķis Tu esi. apbrīnoju Tevi tā klusām ik reizi, kad redzu atkal kārtējo uzliesmojumu žurņālī, redzot, kā veidojas tā attieksme par saskrūvēto fēnix, bla bla. pašai nemitīgi nākas apdedzināties, jo cenšos paklusēt, bet uznāk reizi pa reizei dusmas, kas sprūk pa visām pusēm. vispār man tā kaite ir tā, ka, dusmu vilnī rakstot cilvēkam atbildi, pienāk moments - nu nav jēgas, nav. es zinu to, ko rakstu, man tas nav vajadzīgs. un tam otram nepieleks. man nevajag pašapliecināties, un godīgi sakot, mani neinteresē, ar kādiem valodas līdzekļiem viņš vēl spēs atdirst pretī. tā sanāk, ka es klusēju, un tajā galā nodomā kaut ko par vājumu un debīlismu. bet vispār man ir apriebies, ka ārpasaules (ārpus sevis) telpa ir tik ierobežota, ka jāizvēlas mazākais no ļaunumiem. ka jāizvēlas, teiksim, starp rakstīšanu un lasīšanu netā, kas nāk kopā ar cilvēku iedomu, ka man nepieciešams zināt viņu psihoanalīzi, un dzīvošanu apgraizītu izpausmju pasaulē. tāpat kā tracina, ka nav vidējā aritmētiskā starp milzīgiem nodokļiem (to nemaksāšanu) un nodrošinātu vecumdienu garantijas. nu tā.
skatos uz Tevi un reizēm dusmas uz sevi, ka nekaroju. negatīvās emocijas saņemu vairāk, jo esmu pirmā, kas paklusēs, lai gan ir ko teikt.