Lieldienas aizvadīju ar dalītām emocijām. Labi, ka vismaz mēnešreizes beidzās. Nepietiek, ka man cikls pēdējo 3 mēnešu laikā atkal kūleni uztaisīja, šoreiz tā visa asiņošana ieilga. Tā arī rakstu, kā ir. Pie sevis iedomājos, ka tā man tāda simboliskā Lieldienu sagaidīšana un ka, beidzoties, Lieldienām, arī šiem ieilgušajiem svētkiem jāpāriet. Tā arī notika.

Šodien biju uz pāris stundām Rīgā. Nespēju neieiet Zvaigznes outlet grāmatnīcā. Nēspēju neko nenopirkt. Nopirku fabulas ar skaistajiem attēliem un... Ziedoņa epifānijas. Par tām epifānijām dīvaini - sāku lasīt vienu un man galvā skanēja Ziedoņa balss. Es ar acīm lasu burtus, bet vārdi skan galvā Ziedoņa balsī un intonācijā kā no tā Epifāniju diska, kas ar Tiguļa mūziku taisīts... Es to disku tikai vienu reizi fragmentāri esmu dzirdējusi. Nelielu gabaliņu braucot kādā automašīnā. Acīmredzot šīs mazais brītiņš ir atstājis nopietnas pēdas manā apziņā, ja reiz šāda reakcija pat uz lasītu tekstu. Interesei izlasīju visu epifāniju, sāku arī vēl citu un šī parādība nepazuda - man galvā skanēja Ziedonis. Sajūta viegli netverama, it seviški tāpēc, ka es pati nezinu, kādu vārdu, kādu domu nākamo lasīšu, bet tā balss galvā... varētu padomāt, ka es tās epifānijas būtu atklausījusies no galvas.

Vēl šodien es satiku Raimondu. Man viņu par Raimi gribas sauk. Ja gribu būt pilna ar patosu, varētu teikt - cilvēks no pagātnes. Man bija 16, 17 gadi toreiz. Tas bija laiks, kad regulāri braucu pie Daiņa uz Rīga. Tas laiks vispār tāds interesants man bija. Sevis noliegšanas un vienlaicīgi meklēšanas, izmisuma un cerību laiks. ļoti piepildīts un izmisīgs, pārpilns sevis emociju.
Patiesībā par šiem diviem cilvēkiem - Daini un Raimondu es salīdzinoši bieži esmu iedomājusies visus šos gadus. Man tāda kā smeldze par to, ka mēs vairs neesam draugi, nav vairs to kontaktu... un, pēdējo mēnešu laikā par viņiem es pat vēl biežāk esmu iedomājusies. Un tagad Raimis mani satiek. Jā, viņš mani, jo es es stāvēju ielas malā, neko nedarīju, tik gaidīju un neko neredzēju. Un pēkšņi man kāds saka ČAU! un es skatos un man paliek tik priecīgi un pacilāti. Bāc! Stāvu un smaidu un man patīk. Nezinu, vai šī nejaušā tikšanās uz ielas kā veicinās mūsu atkalkomunikāciju? Nezinu, bet gribētos. Man ir sajūta, ka tā vajadzētu notikt.

-tur iekšā ņirb
--kur?
-pieliec plaukstu pie krūtīm. Jūti? Ņirb!
--man trīs

Zin, man dažreiz parunāties gribas. Tā drusciņ, tā nenoteikti un ne-īpaši. Manī dzīvo ļoti daudz vārdu un dažreiz arī domu. Traki, ja ir tikai vārdi, kas laužas brīvībā, bet nav domu, kurās tos ietērpt. Tad tie tādi plikī arī skrien. Ak, kaili. Tā labāk skan. Man patīk smaidīt, kad es rakstu. Esmu lasījusi, ka dižus prātus atklāsmes apciemo miegā, ka diži rakstītāji nerakstot paši, to rokas tiekot vadītas. Uuu, es tagad zinu vēl vienu izskaidrojumu šīm lietām. Dvēseles. Tās īstās, tās mūsos esošās, tās mūžīgās. Ja skatās uz to burtiski, katrs no mums ir šizofrēniķis. Ai, ar to lietu skatīšanos, situāciju izprašanu, attieksmes izvēli un dzīves pozīciju ir kā ar bitēm. Vēl trakāk - kā ar medu, nē! Kā ar mušu līmi! Nu, to, ko senāk varēja redzēt teju jebkurā lauku mājā. Es mūždien jaucu tos nosaukumus. Es gribēju teikt - mušu lentu. To dzelteno, spīdīgo, lipīgo. Vasarā mušas tur kārtām līp un tirina savas kājiņas un zumm, un dīc un rada tādu īpatnu atmosfēru. Tai vielai labāk klāt neķerties, tad viss līp, staipās, nevar lāga vaļā tikt. Starp citu, man iepriekšējā vasarā bija grūtības atrast, kur tādu mušlīmi (pardon, mūšpapīru) var nopirkt. Grūtības jau sagādāja pats fakts, ka es to mantu visu laiku nepareizi saucu. Pārdevējas rausta plecus - sak, nezinam mēs neko par tādu mušu līmi. Ak, mušpapīrs! Nu, ir, ir mums te tādi. Un tad izvelk ārā kaut kādas mūsdienīgas, plakanas, lapeles, uzlīmes, kas jāliek pie logiem vai vietās, kur mušas daudz uzturas. A man vajag istabai pa vidu pakarināt mušu lipekli. Tā ir visefektīvāk. Ak, es nežēlīgā. Tas bija tikai pa pusei sarkasms. Es tiešām esmu iespaidojusies no apkārtējo domām un man šķiet, ka nav pareizi šādi ar mušām cīnīties. Noteikti ir humānāks veids, kā to darīt - mušām saudzīgāks. Ko par mani domas visi labie un gaišie cilvēki, ka es šitik brutāli mušas aplipinu!
Galu galā kaut ko pa pusei lipīgu un izvelkamas lentas veidā atradu Drogās. Tur tiešām var atrast daudz ko. Pat C vitamina tabletes. Nu, tās lielās, baltās apaļās. Manai meitai tās ļoti garšo. Bet man bērnībā no tām pumpas esot metušās. Man vispār no daudz kā esot pumpas metušās. Es vēl tagad atceros, ka leduskapī stāvēja tāda pudele ar baltu smēri, pašķidru, kura bija jāsmērē uz pumpām, lai neniez. Drusciņ palīdzēja, bet niecīgi. Man jau šķiet, ka mazāk niezēja no tā vēsuma.

Man patīk, kā veidojas asociāciju ķēdīte, kā vārdi slīd pār klaviatūru. Šitā varētu bezgalīgi plūst. Bet tagad man nāk miegs. Vispār es apceru iespēju iziet ārā, tāpat pidžamā, uzmetot uz pleciem mēteli, uzpīpēt. Bet es zinu, ka man nepatiks tā sajūta. A ja nu šoreiz patiks? Tā sajūtu līmenī papeldēt un izpūst dūmus pret naksnīgajām debesīm? Gan jau rokas pēc tam nomazgāšu un no mutes to cigarešu smaržu arī ārā dabūšu. Man patīk šie apcerīgie garastāvokļi. Interesanti.

Man patīk uz jautājumu: "kā tev iet", atbildēt ar "Interesanti". Šādā atbildē, manuprāt, ir ietverts viss - gan labi, gan slikti, gan arī mana attieksme pret notiekošo.

Starp citu, es šodien uzvedos kā kaprīza meitene, kas niķojas. un man patika. tas brīdis. niķošanās. pareizāk sakot tā bija varas izrādīšana pār otru. hmz. varbūt precīzāk būtu - otra kacināšana, savu emociju izlāde, zinot, ka otrs to pacietīs. Oooo, ir jānovērtē otrs cilvēks. Nevar kāpt uz galvas! Vispār, man šķiet, šis man ir tāds izvērtēšanas laiks. Arvien vairāk tā, pā īstam, saprotu, ka jānovērtē tas, kas ir. Ar to gan nav jāsamierinās, augt var tālāk, bet jānovērtē gan ir.