Lieldienas aizvadīju ar dalītām emocijām. Labi, ka vismaz mēnešreizes beidzās. Nepietiek, ka man cikls pēdējo 3 mēnešu laikā atkal kūleni uztaisīja, šoreiz tā visa asiņošana ieilga. Tā arī rakstu, kā ir. Pie sevis iedomājos, ka tā man tāda simboliskā Lieldienu sagaidīšana un ka, beidzoties, Lieldienām, arī šiem ieilgušajiem svētkiem jāpāriet. Tā arī notika.

Šodien biju uz pāris stundām Rīgā. Nespēju neieiet Zvaigznes outlet grāmatnīcā. Nēspēju neko nenopirkt. Nopirku fabulas ar skaistajiem attēliem un... Ziedoņa epifānijas. Par tām epifānijām dīvaini - sāku lasīt vienu un man galvā skanēja Ziedoņa balss. Es ar acīm lasu burtus, bet vārdi skan galvā Ziedoņa balsī un intonācijā kā no tā Epifāniju diska, kas ar Tiguļa mūziku taisīts... Es to disku tikai vienu reizi fragmentāri esmu dzirdējusi. Nelielu gabaliņu braucot kādā automašīnā. Acīmredzot šīs mazais brītiņš ir atstājis nopietnas pēdas manā apziņā, ja reiz šāda reakcija pat uz lasītu tekstu. Interesei izlasīju visu epifāniju, sāku arī vēl citu un šī parādība nepazuda - man galvā skanēja Ziedonis. Sajūta viegli netverama, it seviški tāpēc, ka es pati nezinu, kādu vārdu, kādu domu nākamo lasīšu, bet tā balss galvā... varētu padomāt, ka es tās epifānijas būtu atklausījusies no galvas.

Vēl šodien es satiku Raimondu. Man viņu par Raimi gribas sauk. Ja gribu būt pilna ar patosu, varētu teikt - cilvēks no pagātnes. Man bija 16, 17 gadi toreiz. Tas bija laiks, kad regulāri braucu pie Daiņa uz Rīga. Tas laiks vispār tāds interesants man bija. Sevis noliegšanas un vienlaicīgi meklēšanas, izmisuma un cerību laiks. ļoti piepildīts un izmisīgs, pārpilns sevis emociju.
Patiesībā par šiem diviem cilvēkiem - Daini un Raimondu es salīdzinoši bieži esmu iedomājusies visus šos gadus. Man tāda kā smeldze par to, ka mēs vairs neesam draugi, nav vairs to kontaktu... un, pēdējo mēnešu laikā par viņiem es pat vēl biežāk esmu iedomājusies. Un tagad Raimis mani satiek. Jā, viņš mani, jo es es stāvēju ielas malā, neko nedarīju, tik gaidīju un neko neredzēju. Un pēkšņi man kāds saka ČAU! un es skatos un man paliek tik priecīgi un pacilāti. Bāc! Stāvu un smaidu un man patīk. Nezinu, vai šī nejaušā tikšanās uz ielas kā veicinās mūsu atkalkomunikāciju? Nezinu, bet gribētos. Man ir sajūta, ka tā vajadzētu notikt.