Esmu bezmiegā iedzīvojusies, laikam. Cita iemesla neredzu, ka nevaru aizmigt vairāk kā pusotru stundu. Pēdējās dienās aizmigšana man prasa no stundas līdz divām. No vienas puses tas izklausās smieklīgi absurdi - jaunā māmiņa uz pilnu slodzi naktī nevar aizmigt ;D It sevišķi tāpēc ir smieklīgi, ka es tak vai katru nakti līdz 2 - 3naktī strādāju vēl. Un tad eju gulēt ar domu, ka fiksi jāaizmieg, jo nākamajā dienā spēkus vajag. A še tev - vārtos pa gultu, nogurums ir, bet aizmigt nesanāk.
Pārgurums, moška? bet šobrīd pārgurusi nejūtos, kaut gan mans ķermenis jau labu laiku signalizē, ka tā ir (davai, neuzskaitīšu visus simptomus :D).
Tagad arī, ap 12 izslēdzu TV, eju gulēt. Nesanāk. 01:30 piecēlos. pastrādāju. Un tagad jūtos apmulsusi - tā kā IR jāiet gulēt, IR jāizguļas, bet iekšēja sajūta saka, ka es neaizmigšu. tad jau labāk nevis vārtīties pa palagiem, bet strādāt, ne?

Aizvien biežām man nākas klausīties tonī, kādu esmu dzirdējusi tikai no augstprātīgām un bērnus neieredzošām skolotājām: „Ko tu iedomājies! Ej nokaunies!”, „Te nekas nenotiks pēc tava prāta, bet Manējā. Es esmu galvenā!”. Ja nav skolotājas, tad ir pubertātes problēmās sapinies tīnis ”Iepūt man pakaļā, negribu un nedarīšu!”, „Tu mani nepiespiedīsi. Man ir vienalga!”, „Ja tev vajag, izdari pats. Man nevajag!” un tadā garā.
Rezultātā nav atbalsta un stabilitātes sajūtas. Turklāt liekas, ka esmu palikusi viena. Es un Laura. Gaidot Lauriņu man ne sapņos nerādījās, ka visa atbildība un pienākumi būs tikai uz maniem pleciem.

P.S. Va rjau būt, ka vienkārši notikumi tagad tā ir sakrituši + vēl mans kvalifikačijas darbs, taču rezultāts ir tāds, kāds ir. Es jūtos diezgan pamatīgi pievilta.

A man gribas iet un vienkārši pakārties. Aiziet uz centru, iegrūst bērnu Jānim rokās un vienkārši izzust no šīs pasaules.
Lai tad pats cīnās ar visu. varbūt tad beidzot sapratiis kas ir kas.

a šobrīd viebkārši uzpīpēšu.