Aizvien biežām man nākas klausīties tonī, kādu esmu dzirdējusi tikai no augstprātīgām un bērnus neieredzošām skolotājām: „Ko tu iedomājies! Ej nokaunies!”, „Te nekas nenotiks pēc tava prāta, bet Manējā. Es esmu galvenā!”. Ja nav skolotājas, tad ir pubertātes problēmās sapinies tīnis ”Iepūt man pakaļā, negribu un nedarīšu!”, „Tu mani nepiespiedīsi. Man ir vienalga!”, „Ja tev vajag, izdari pats. Man nevajag!” un tadā garā.
Rezultātā nav atbalsta un stabilitātes sajūtas. Turklāt liekas, ka esmu palikusi viena. Es un Laura. Gaidot Lauriņu man ne sapņos nerādījās, ka visa atbildība un pienākumi būs tikai uz maniem pleciem.

P.S. Va rjau būt, ka vienkārši notikumi tagad tā ir sakrituši + vēl mans kvalifikačijas darbs, taču rezultāts ir tāds, kāds ir. Es jūtos diezgan pamatīgi pievilta.