Šodien vedu lauru uz poliklīniku pēc potes. Murgs, murgs, murgs. Tik traki, ka isīkumos nerasktīšu, tik gribu to piefiksēt. Jutos iztukšota, bezspēka un izmisumā. Laura negribēja ratos gulēt- it kā nieks, bet atrodoties ceļa vidū ar raudošu bērnu, kurš negrib nomierināties pat uz rokām, ar apziņu, ka ir jātiek līdz ppliklīnikai un vēl rati jāstumj, iedzen klusā izmisumā. Aizstumos līdz centram un biju jau tik tālu novesta, ka dusmojos uz visiem tiem cilvēkiem, kas brauca man garām un konkrēti posīja pa savu auto logiem - skat, skat, cik tur tai metienei grūti, kā viņa stiepj to bērnu un vēl ratus stumj! (laura kombītī no tiesas izskatās liela un es fonā bezmaz pazūdu)
Centrā aptiekā iegāju bēnu pabarot, bet viņa nemaz negrib ēst. Ar visu to staipīšanos zābaciņu pa ceļam pazaudējām. Aptiekāre, liels paldies viņai, izgāja ārā mūsu vietā to sameklēt un tur pat pie ratiem bija vien nokritis. Arī pēc pitstopa apteikā nekas nemainījās. Domāju, lūgšu mammai, lai atnāk līdzi līdz ppliklīnikai - es nesīšu lauru, viņa stums ratus vai otrādāk. Vieglāk galu galā. Bet mamma darbā nebija. Tā vot stāvēju un apraudājos. Tā klusi, bērna kapucē iebirdināju pa asarai. Pa rlaimi mamma tieši no pusdienas pārtraukuma nāca. Atprasījaš saimniecei vēl uz brītiņu un nāca man palīgā. No tā brīža jau kļuva labāk. Taču man jau vairs nebiaj speķa - galva un mugura jau sāpēja un pati jutos kā izmīcīts ķiļķēns. Pē cpoliklīnika sLuara pusceļā uz rokām aizmiga un atlikušo ceaļa daļu nogulēja ratos. Un es kā pusapmāta aizvilkos līdz mājām. Piemājas veikalā nopirku alkaholikso kokteili - domāju lēnā garā to izdzert, varbūt izdotos atslābināties. Traki man te pēdējā laikā iet.
Nezina'tājiem šķitīs tie tiaki viegli pārvarami sīkumi. bet es jūtos iztukšota. Lauruks tagad ar sēž klēpī un spēlējas ar savu Koka Kluci Konstantīnu - tētis vakar no koka izveidoju zobu graužmao mantiņu. Baigi kaifīga izdevusies un Laurai ar patīk. varbūt vēlāk ielikšu bildīti :)