Gribas raudāt. Jau kuro dienu
Gribas plecu, bet jāsamierinas ar muguru.

Šodiena bija kā pavasara diena. Šodien varēja tālu redzēt jātniekus pļavā (mums pie mājām ir zirgkopji) un gaiss a rbija tik dzestri svaigs. Gribējās doties tai pļavā iekšā uz pamalē vīdošo mežu. Pēkšņi tik dzīvi pa galvu iesita tā brīvās telpas smarža un sajūtas. Izvibrē cauri atmiņas, kad iets pa pļavām, mežiem, vienkārši tā - brīvi, aiz neko darīt. Pēdējos gados tas tik maz sanācis, bet tik spilgi ir palicis atmiņā. Bērnībā, kad bijām jau uz Talsiem pārcēlušies, bija man tāds vecs saliekamais ritenis. Atceros, kā braucu ar to uz pļavmalēm, birzīm pie Talsu apvedceļa. Tā spilgtā saules gaisma, siltums un sausas pļavas msaža, putni. Aaa. Tā var sajukt. Tik dadz visādu vēlmu pēdējos mēnešos ir izgājušas cauri un palikušas nekurienē. bet tad, kad es varēšu iet un skriet, visticamāk būs citi šķēršļi, kuru dēļ nekas netiks realziēts. Tikai tad tas būs pašu neizdarības dēļ, nevis nepiemērotā gadalaika vai ierobežojumu dēļ.