Šī bija traka nakts. Kopš Laura ir dzimusi nekas tāds nebija bijis - cēlos vidēji ik pēc pusstundas, aizvērtām acīm, pusaizmigušu prātu Aiju aiju, neraudi bērniņ. Un blākš - atpakaļ gultā. Pēc mirkļa atkal atskan brēciens, svempjos no gultas laukā, locekļi kā ar svinu pielieti...
Vieglāk būtu bijis vispār neiet gulēt, nekā sevi šitā mocīt visu laiku ceļoties augšā, līdzko aizmiegu. Brrr...
Zobi? Vai vārītie puķkāpsoti? Kas vainīgs!?

Nu nav, NAV cilvēks vientuļa sala, lai cik tas stilīgi un emo izklausītos. Un ir jārēķinās ar cita domām un prieku, sapņiem un idejām. Nevis jāielec rožu dārziņā un jāizrīkojas kā pa savējo, tik pavaicājot: tev šīs rozes patīk???
Palīdzēt un izdarīt ir divas atšķirīgas lietas.

Un atkal pēc šitādiem izgājieniem manī vairs nav iekšā neko darīt, pat tīri tehniskas lietas. Gribas vnk blenzt sienā. Un tas viss nebūtu, ja iejustos tā otra ādā un saprastu, ka pat labi domātas lietas, var nodarīt pāri. Tik iejusties vajag! Nevis sasliet adatas par to, ka aizrāda. Ek, jau dusmas par šīm nesaskaņām, jo viņas ir sīkumainas un parasti rodas no tā, ka nepadomā ar sirdi un ļauj tam savam ego spraukties visur, gan tur kur vaig, gan nevaig.
Un lieta, kas attiecas uz mums abiem: otrs nav kaut kāds cilvēks no pagātnes, kurš nodarījis pāri, bet gan blakus esošā otrā pusīte, kuru nevaajag salīdzināt!