phoenix
17 November 2006 @ 06:34 pm
Ziemassvētku dāvanas  
Nu trakums ar tiem Ziemassvētkiem! Precīzāk, ar to apdāvināšanās padarīšanu. Uzdāvināt kaut ko gribās, bet nēērti dāvināt mazu, kaut no sirds, sūdiņu, ja apdāvinātais iztērējies vairāk. Tā stulbā salīdzināšana un vērtēšana. Ek. Man gribas to procesu gatavot dāvaniņu, piedomāt par konkrēto cilvēku, ielikt mazu daļiņu sevis, bet negribās to sajūtu, ka manai dāvanai mantiskā izteiksmē jābūt pietiekami vērtīgai. Lai nesanak situācija, ka man, pieņemsim, uzdāvina tur vīna glāžu komplektu, bet es mazu pašdarīnātu lellīti no dzijas. Un tas cilvēks pēc tam pie sevis purpinās - nafig tērējos, ka pretim dabonu vien s*** lelīti. Ek, ... :(
Un, varu derēt, ka līdzīga situācija ir daudziem citiem, kuriem vienkārši bail dāvināt mazus niekus, kaut arī gribās. Un vispār, pie tām lielajām, vērtīgajām (cik nu...) dāvanām ir vainīgie tie, kuriem nav svarīgs tas dāvināšans process un viņi vnk atsmērējas! :( Protams, nevajag jau apvainot tos, kuri arī no sirds meklē dāvanas un var atļauties arī ko dārgu.
Lai kas mainītos, vismaz manā situācijā ar manu iekšējo sajūtu, vienkārši jāpiever acis uz to, ko it kā gribētu citi un jādara tā, kā gribu es. Un jācenšas vairāk pieturēties pie principa, kuru mēģina deklarēt jancis: "Uzdāvināji man ko dārgu (vispār uzdāvināji kaut ko) un es tev mazu nieciņu (vai neko) un jūties apdalīts? Nu i apts vainīgs - es tev neko nelūdzu!" Bet tas man pārāk ciniski šķiet.
Rezumē: jācenšas darīt tā, kā gribas, nevis mēģināt pielāgoties apkārtējo spiedienam. Elementāri, ne?