nu jau ir labāk, bet šovakar braucot uz mājām sajutos pavisam skumīgi. Varbūt vakara krēsla tur nospēlēja savu lomu, varbūt tikko lijušais lietus, varbūt piedzērušies cilvēki un čuru aromāts... Bet bija jau 22:00 un es vēl stāvēju pie centrāltirgus, gaidīdama trolejbusu ar puskukulīti rupjmaizes somā un apelsīnu maisiņu rokā. Stāvēju un iekšā bija škrobe, ka neatrodos mājās, siltumā un drošībā, bet vesā pieturā, kur apkārt slaistās piedzēries bomzis, uzmākdamies cilvēkiem, smird pēc alkohol aun urīna, cigarešu dūmiem un uz tirgus apmalēm slaistās šaubīga izskata purni. Šur tur atskan pa hokeja taurītei un nenāk trolejbuss. Pienāca 24, bet nekāpu iekšā, jo uz durvju pusi aizskrēja pavisam salīgojies un nosmirdējies pusbomzis. Negribēju ar viņubraukt vienā transporta līdzeklī, ja nu šim runājamais uznāk. bet man jau bija kļuvis pavisam neomulīgi. It kā nekas mani tieši neapdraudēja, bet es jutos neērti, nedroši un smirdīgi. Gribējās pēc iespējas ātrāk savā vidē nokļūt.
A tik ilgi sanāca būt centrā, jo sagatvašonas kursi grūtneicēm beidzās tikai pirms 21:00...
Toties tagad man tek vannā ūdens ar putiņām un es iešu tur pačučēt un pamīlēt bebi-vēderu.
.