ziniet ko, pasaule?
es jūtos labi. Un es uzdrošinos cerēt, ka tā tas varētu būt ilgi, ilgi, ilgi.

emociju ezers ar diviem dibeniem. divām kārtām.
meitene saules pielietā pļavā ar zāļu vainagu galvā.
iekšējā izjūta, kas liek mesties uz galvas upē un iznirt, attīroties.

paļāvība bez noilguma. kaut tā varētu. tepat ir, bet ar roku grūti tverami. vispirms ar sajūtu.
Visu laiku nedaudz par maz. Iegrimt. nenogrimt. saplūst.

vēlme piederēt. bet piederēt brīvi. Piederēt bez sāpēm. Zināt, ka otrs ir blakus un būs. Ļaut doties prom, uzticēties un spēt sagadiīt. Var, ja ir iekšējā miera, piepildītības un drošības sajūta. Ai, bet viņa man tik ātri mēdz izgaist. Kā elpas gars pavasara naktī. Bet es zinu, ka var arī ilglaicīgi. Var, jāvar. Tikai noticēt. Jālej manī lielām medainām karotēm siltums. Zeltains, silts siltums, kas dziedē.

nepiesaiste realitātei. vai arī tā ir paslēpšanās? noteikti, ka ir. cik gan līkloču pilns ir mans prāts. elementāras lietas, kas paslēpušās zem zaļām vīnstīgām.

Es sāku atcerēties lietas no pagātnes. Gan tālākas, gan tuvākas pagātnes. Meitene, kas dzīvo pagātnē. Nē, es no viņas slēpos. Bija reiz tuvs cilvēks, kas neaplīdzēja, kas ņirgājās par šīm izjūtām. Varbūt viņam tā nelikās, bet mani tas tikai bloķēja. Manī tas izrasīja bailes runāt un atcerēties lietas, kas sāpinājušas toreiz - kad biju vēl maza. šobrīd es soli pa solim tuvojos tam bērnam, kurš noraudājies sēž savā gultiņā. es pietuvošos un samīļošu viņu, sasegšu un sargāšu miegu. lai nav sāpīgi, lai nav vientuļi. Un tad šīs bērns radīs mieru. Un varbūt arī es. Visas labās izjūtas, kas ir tagadnē ir tikai ezera virsējais dibens. Apakšā mīt vēl kāda pasaule, kura gan pārsvarā ir aizmigusi, bet kad kāds nejaušs vilnis tai pieskaras, tad nav mīļi, tad nav labi, tad nav mierīgi. vakar arī tā bija. neilgi, bet bija. Vēl es vakar zilu zilonīti beidzot atradu. tiešām zilu. Un vēl es baidos patiekt, ka mīlu, jo neesmu vairs pārliecināta, ko nozīmē šitie vārdi un vai tas, ko es izjūtu ir tas, ko jūtu un vai tas ir jādefinē vispār un vai tukša čaumala nesabojās pildījumu? ai... mīlēt es mīlu, jā. Bet - kā un ko? To gan ir grūti paskaidrot. es gribu tā - līdz galam ienirt un nedaudz pazaudēties. tad iznirt un caur mazām, atpakaļ krītošām udenslāsēm saskatīt pasauli. es gribu nebaidīties. es gribu būt tā, par ko izliekos. pavisam, līdz galam.

Biju savulaik es puķains bērns, kurš pa brīvajiem brīžiem ņēma grāmatas cauri triecientempā.

Pamatskolas pēdējajās klasēs lasīšana jau bija kļuvusi par bez maz vai māniju. Atceros, ka vasaras brīvlaikos visu dienu pavadīju ieritinājusies kādā stūrīti ar grāmatu uz ceļiem. Vispatīkamāk bija tur, kur bija silts, pat karsts. Rudenī, atnākot mājās, ja bija aizmirsts izkurināt krāsni, bija pavisam nepatīkami, tāpēc gaidot pārrodamies mājās mammu, kas visu saliktu par plauktiņiem bieži iekārtojos mūsu apsildāmajā siltumnīcā un pat nemanīju kā pagāja laiks.
( tālāk )

ir tā spēle, ne spēle. Kad jāuraksta pirmasi vārds, asociācijas domas, kas sākas uz noteitkiem burtiem. tādējādi var arī veidot sava vārda atšifrējumu. Te ir manējais. Tapis 2000.gadā. Izteiktās domas joprojām ir aktuālas. vienīgi - vienīgi pārāk daudz vārdu, epitetu un nu - tēlainības? tagad es tā nerakstītu. es pat nezinu, kas iznāktu ārā tagad.

Izplest spārnus pār sagšoto nakti. Izaugt sapnī un pamosties jau nedaudz citādākai. Mainīties un plūst saglabājot un nepazaudējot sevi.
Nesapratne deg acīs - kas ir noticis? Aizvērt dvēseles ziedu un degt liesmās. degt, bet nesadegt.
Esība. Es esmu viena no visa. Mani sirdspuksti pulsē ikkatrā elpas vilcienā. Un elpa sajaucas ar visuma viļņiem. Atveru sevi pasaules vējam un ļaujos tam.
Sūtība pasaulē. Mīlestību dāvāt un saņemt. Būt saules un mēness sūtnei pie zvaigznēm. Izdzert pienākumu un veldzēties priekā.
Es. Egoiste un vēl kaut kas. Traucoties pretī saulrietam un attālinoties no dzīves, tuvināties bezgalībai, lai iegūtu nākotni.