phoenix ([info]phoenix) wrote on March 30th, 2005 at 11:11 am
atmiņu stāstījums no vecās weblapas #1
Biju savulaik es puķains bērns, kurš pa brīvajiem brīžiem ņēma grāmatas cauri triecientempā.

Pamatskolas pēdējajās klasēs lasīšana jau bija kļuvusi par bez maz vai māniju. Atceros, ka vasaras brīvlaikos visu dienu pavadīju ieritinājusies kādā stūrīti ar grāmatu uz ceļiem. Vispatīkamāk bija tur, kur bija silts, pat karsts. Rudenī, atnākot mājās, ja bija aizmirsts izkurināt krāsni, bija pavisam nepatīkami, tāpēc gaidot pārrodamies mājās mammu, kas visu saliktu par plauktiņiem bieži iekārtojos mūsu apsildāmajā siltumnīcā un pat nemanīju kā pagāja laiks.

Vēl mīļā piemiņā ir mani garie pārgājieni ārpus mājām uz mežu (samērā netālu. Talsos dzīvoju privātmāju rajonā pie vecā lidlauka, kuru ieskāva samērā liels laukums pļavas un tālumā varēja manīt mežu). Tajās reizēs, saliku ugursomā izvēlēto grāmatu, kaut ko dzeramu un garšīgu. Paņēmu līdzi tolaik mums esošo Kaukāzu aitu suni un devos. Pavasara laikā parasti aizgāju līdz pat mežam, izlaipoju pa pielijušajām un dubļainajām takām, atradu apgāztu koku vai celmu, pret kuru muguru atspiest un fantazēju. Bija pasakaina sajūta: agrs pavasaris, kad var mežā just kā smaržo zeme, kad var vērot pirmās bērzu lapiņas un mēģināt saskatīt dažādas figūras debesīs esošajos mākoņos. Parasti man vienmēr bija nolūks palasīt grāmatu un priecāties par apkārtni, bet reti, kad sanāca to grāmatu arī atvērt... :) Parasti ātri noguru, pārelpojos dzīvo gaisu :) Bet vasarās reti es līdz mežam vispār aizgāju. Tad es tajās pļavās nolīdu. Smilgas un zāles pāri galvai un ja apguļas zālē,tad vispār neviens nevarēja mani ieraudzīt J Un pa to visu lielo pļavu apgabalu gāja cauri tikai 1 zemes ceļš. Nolīdu no tā patālāk un gāju tai zālē, noslēpdamās no visas pasaules, pa pliko sauļoties ar grāmatu padusē

A tā grāmatas mānija man iesākās ja nemaldos vēl bērnudārza laikos. Tad vecāki arī vēl nebija šķīrušies. Mamma strādāja pilsētas domē. Neatceros, vai tajā laikā viņa vēl bija grāmatvede vai jau izpilddirektore,
bet tas arī te nav būtiski. Būtiski ir tas, ka pilsētas bērnu bibliotēka atradās tajā pašā mājā, kur pilsētas dome. Un es pa dienām bieži dzīvojos mammai pa darbu. Atceros, bija man nopirkts šaha komplekts, ar ko spēlēties, lai netraucētu pieaugušos. Liels tas komplekts bija. Šaha figūriņas arī bija nestandarta lieluma, Vārdu
sakot ērts un stabils spēlēšanai. Bet nu man apnika tas šahs, jo neviens negribēja ar mani spēlēt un pati tik ļoti aizrauta ar to spēli, lai spēlētu pati ar sevi, es arī nebiju. Tā nu mamma mani vienā jaukā dienā aizveda uz šo bērnu bibliotēku un nodeva bibliotēku tanšu rokās.Lai es paskatoties bilžu grāmatiņas. Lasīt tolaik vēl pavisam švaki mācēju ;) galu galā tas beidzās ar to, ka kļuvu kā apsēsta ar tām grāmatām. Fiksi vien iemācījos lasīt tā, lai varētu ne tikai bilžu grāmateles šķirstīt. Un tad jau tā lieta aizgāja... Atceros, ka reiz tās bibliotēkas tantes manai mammai smejoties teica, ka es drīz labāk pārvaldīšot bibliotēkas plauktu saturu, nekā viņas pašas :) Un ja godīgi, tad, kad gāju kādā 5-6 klasē, es tik tiešām daudziem tiem plauktiem vienkārši gāju garām, jo visas tur esošās grāmatas biju izlasījusi

Un tad kaut kad viss mainījās. Vecāki izšķīrās un mūs ar brāli kā pelavu maisus izmētāja pa dažādām dzīvesvietām. To es negribu atcerēties. Bet, ja vecāki nebūtu šķīrušies un vis sbūtu turpinājies tā, kā pirmajos dzīves gados, tad es, domājams, tagad būtu savādāka. Citā vietā uz šīs pasaules iekārtojuma modeļa. Es zinātu vairāk šo un to. Bet es nezinātu to, ko zinu tagad.
 
( Read comments )
Post a comment in response:
From:
( )Anonymous- this user has disabled anonymous posting.
Username:
Password:
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message:

Notice! This user has turned on the option that logs your IP address when posting.