Viens pāris vidējā vecumā no Dienvidu Karolinas, ASV,ziemas vidū noilgojies pēc siltuma nolēma aizbraukt uz Floridu un apmesties tajā viesnīcā, kurā viņi bija pavadījuši laulības nakti
pirms 20 gadiem.
Vīrs devās uz turieni dienu agrāk.Viesnīcas numurā viņš ieraudzīja datoru un izlēma izsūtīt emailu sievai.

Diemžēl viņš kļūdījās vienā burtā.Emails tika izsūtīts atraitnei no Houston,kura tikko bija atgriezusies no bērēm un gribēja pārbaudīt,vai elektroniskajā pastkastītē nav gadījumā kādu līdzjūtības vēstuļu no radiniekiem un draugiem.
Atraitnes dēls atrada viņu bezsamaņā pie datora un izlasīja sekojošo uz ekrāna:

Kam: Mana mīļā sieva
Temats: Esmu jau uz vietas.

Zinu, ka esi pārsteigta saņemot ziņu no manis. Tagad šeit ir pieejami datori un ir atļauts sūtīt emailus tuviniekiem.Tikko esmu norezervējis vietu.Viss jau ir sagatavots uz Tavu rītdienas ierašanos. Priecājos par mūsu tikšanos.
Ceru, ka Tavs ceļojums būs tikpat bez problemātisks , ka manējais.
P.S.: Šeit apakšā ir tiešām ļoti karsti.
Sirsnīgi sveicieni.

man triic rokas une snespejeju normaali koncentreeties tam, kas man jaadara.
izraadaas es tagad straadaashu kopaa ar civlekeu, kas ir bijis mana pirmaa lielaa miilestiiba. kursh kaukur dziļi iekšā sēž manī joprojām. tiesa gan es labi zinu, ak nekas un neka'tur vairs būt nevar yun, ja godīgi, ari nevēlos. Viņš ir citādāks kļuvis, cik es zinu. bet tā jau ar mums visiem notiek. Mēs izaugam.

labi, ka mēs nestrādāsim viena stāvā, tas būtu mulsinoši. kaut gan, ja ieskatos sevī dziļāk, man tas īpaši nerausta. Es tikai atceros to sajūtu, kad pagriezu galvu un ieraudzīju, ka viņš stāv pāris soļu attālumā un tiek iepazīstināts ar pārējiem kolēģiem. Kā ātrvilcienā. Un tagad man joprojām trīc rokas. esmu pārāk emocionāla.

pasaule ir tik maza.

... es esmu tik maza.