man triic rokas une snespejeju normaali koncentreeties tam, kas man jaadara.
izraadaas es tagad straadaashu kopaa ar civlekeu, kas ir bijis mana pirmaa lielaa miilestiiba. kursh kaukur dziļi iekšā sēž manī joprojām. tiesa gan es labi zinu, ak nekas un neka'tur vairs būt nevar yun, ja godīgi, ari nevēlos. Viņš ir citādāks kļuvis, cik es zinu. bet tā jau ar mums visiem notiek. Mēs izaugam.

labi, ka mēs nestrādāsim viena stāvā, tas būtu mulsinoši. kaut gan, ja ieskatos sevī dziļāk, man tas īpaši nerausta. Es tikai atceros to sajūtu, kad pagriezu galvu un ieraudzīju, ka viņš stāv pāris soļu attālumā un tiek iepazīstināts ar pārējiem kolēģiem. Kā ātrvilcienā. Un tagad man joprojām trīc rokas. esmu pārāk emocionāla.

pasaule ir tik maza.