literāram darbam, manuprāt, ir kaut kāds funkcionāls mērķis. Un tas nu nekādīgi nav sacensība par pēc iespējas jaunmodīgāku un nedzirdētāku vārdu izmantošanu. Ja uz to tiecas, rezultātā darbs kļūst nebaudāms. Man. Tas vairs neuzrunā ne mani, ne manas domas un izjūtas. Tas ir kļuvis mehānisks, saraustīts un robotisks. Noniecinot klasiskos salīdzinājumus un romantismu, par katru cenu laužoties pēc lielākas atšķirības no tā, ko ar nievājošu sejas izteiksmi sauc par pagājību, apsūnojamību un vispārzināmām lietām, nekas labāks jau panākts netiek. Lasītājs tikai moca savu smadzeni, mēģinot saprast, ko tas autors vēlējies teikt. Bet autors par viņu, ir vienkārši paņirgājies, kaut gan, visticamāk, to pats neamz neapjauš. Paņirgājies tāpēc, ka viņam nekāda doma nemaz nav bijusi. Ja arī ir bijusi, tad vienīgais vadmotīvs, kas vijas cauri, ir vēlme par katru cenu izklausīties mūsdienīgam, modernam, jaunu vēsmu apvītam. Nu vijies, vijies ar tām savām vēsmām. Man tikai tas ir pārāk moderni. Es tajā varis nejūtu nekādu baudu vai prieku, ieguvumu. Sajūta kā patiešām 21. gadsimtā - viss ir auksts, betona celtnes, robotiņi un zobratiņi, kas sarustīti kustas un tirinās. Viena teikuma daļa ar vienu domu, otra teikuma daļa, kas apgāž pirms tam izteikto ideju. Un tā viss darbs. Turklāt tie nepārtrauktie svešvārdi. Nu kam to svaig? Lai gudrāk izklausās? Lai es zinātu, ka tu tos zini? Tas tak ir latviešu valodas literārais darbs. Tad nu arī vajag mēģināt un censties panākt to sajūtu ar mūsu pašu valodas pamatvārdiem. Un nemaz nav ko gausties, ka latviešu valoda ir nabadzīga. Drīzāk autora mākslinieciskais talants ir tads. Nav jau māksla savirknēt domas, kas runā viena otrai pretim, salikt visādus modernus vārdus, tādējādi radot šizofrēnijas un sarasutītības iespaidu. bet noskaņas, dvēsles tam darbam nav. Es nejutu. Es neesmu eksperts, bet man tas atgādināja pilnīgu tukšumu. Tukšumu, kurā kā kaili akmeņi samesti vārdi, kas nesasaucas.

Ja literatūras darba galvenā ideja ir izsaukt pārdomas, emocijas, tad jāteic, ka daļēji šis nosacījums ir izpildīts. Re, es tak rakstu par to. Bet, ja literatūras darbam ir jābagātina lasītājs, tad - ne vella tas tā nebija.

Var jau būt, ka esmu vecomodīga. Bet darbs, kurš ir pārbāzts ar svešvārdiem, domām un jēdzieniem, kas runā viens otram pretim, salīdzinājumiem, kas ir tādi kā no robot-bezdveseles-nejūtīgas dzelzsbetonpasaules filmām izrauti, manī nerada baudījumu. Jā, ir tā teikt "nodrāztie" salīdzinājumi, kurus visi zina, kuri ir jau kļuvuši jēli un neko neizsakoši. Bet tas nenozīmē, ka jākrīt otrā galējība un jāvirknē pēc iespeājs nedzirdētāki vārdi viens aiz otra. It kā tas būtu nosacījums tam, ka darbs ir labs. Nu nav tas tāds nsoacijums!

Manuprāt moderns darbs var būt arī tad, ja tajā ir izmantoti vecmodīgi izteiksmes līdzekļi, tikai satura un pasniedzamā informācijas jēga ir cita, risinātas citas problēmas. Uzrunāts cits iekšējais cilvēks. Ne jau forma nosaka vērtību, bet saturs! Protams, va rjau tikt radīts arī kas tik ģeniāls, ka forma pati par sevi ir vērtība, bet ne šajā gadījumā, kas izsauca manas pārdomas.