bridu mājās pa sniegu. Bridu bridu un apstājos. Esmu gabdrīz blakus savai māhai. Viss ir kluss, vien kaut kur tālumā avr dzirdēt kā mašīnas joņo(?) pa K.Ulmaņa gatvi. Man blakus atrodas lauks, kurš sasnidzis pilnsa r baltu sniegu, zari slikst lejā un netālu esošā krūmu jauanudze ik pa gabaliņam spīdina savu balto vēderu. Gribeejaas iekrist sniegaa atmugursiki un ļaut lai pārlsas krīt uz sejas. Ejot mājās es bieži apstājos gandrīz vienā un tai pašā vietā - no kuras var pāredzēt gan mežmalu, gan pļaviņu, gan māju, gan tālumā ejošo, ar krūmiem aizaugošo zemes ceļu. Mna patīk. Sajūta, ka būtu vieta, kur paslēpties pilsētā.
Vakardien es brodu pa netālu esošo mežiņu. Centos salsauzt priežu zarus advente vaiangam. Pašai par sevi smeikli sanāca: iebrienu kaukur mežā, ieraugu skujainu koku, pieeju klāt un sāku lēkāt, cenšoties aizķert kādu zaru :) Grūti gāja ar tiem zariem, tomēr salauzu tieši tik, lai izdotos viens jauks, spuriani foršs vainadziņš. Tāds mierīgs klusums manī un ap mani. Vien vakarvakara sarunas to iztraucēja. Bet nekas, miers ir. Godīgi skaot, būtu jauki, ja šo adventes laiku beigtu sludināt kā kristietībai piederīgu. Tas ir vnk tāpat sliti un jauki, iedomājoties, ka drīz būs ziemssvētki kā svētki, kad ir eglīte un piparkūkas, nevis kad Kristus ir dzimis. Man sniegs kā tāds rada pūkainības un siltuma sajūtu.

Un vispaŗ piedalījos šovakar avārijā. Braucot no darba, izkāpu pie TTP, lai nopirku mēnešbiļeti. Atkal gribēju tikt tālāk uz cnetru un nez kāpēc neiekāpu trolejbusā, kurā varēju iekāpt, bet ņēmu un iekāpu citā. Un nepaspēju ne naudiņu no maka izvilkt, kā ļoti spēcīgi sabremzējām un izjutām grūtdienu. Nu jā. Pē cmirkļa troļa durvsi aju bija vaļā un varēju aplūkot, kas noticis: trolis bija ieskrējis vieglajai mašīnai sānos. Neiznu, kurš tur bija vainīgs, jo trolis brauca ārā no pieturas, bet tā mašīna nez kāpēc atradās škērsām paŗi ceļam, kas tu rboija kur braucis saprast nevarēju.
Un jau ejot mājās, balts buss gandrīz nobrauca suni :/ Bus sjau nebija vainīgs - tas vnk brauca tasini un suns nez no kureine suzradies, gandrīz ieskrēja tam sānos. Galu galā suņus tikai padauzīja kāju pret riteņiem un aizlēkšoja tālāk, bet buss apsatājās - laikam sajutis mazu triecienu. Bet kad starmešu gasimā redzēja senu aizskrienam taļāk,a rī buss atsāka braukt.

Ne velti, ir cilvēki, kureim asociējos ar sarkano krāsu. pat šeit tas no mansi ir izlauzies.

Sarkanā ir dziļākā, piesātinātākā krāsa. Es šonakt sapņoju. Sarkanu sapni ar sarkanu kvēli. Man bail no sarkanām liesmām, tās dedzina dvēseli un nokrāso to sārtu, spilgti un kliedzoši, pat izmisīgi sarkanu. Man bail! Es degu, es nejūtu sāpes es redzu atspulgu peļķēs...varbūt lietus grib dzēst sārtu? Nevajag, es kliedzu, nevajag!!! Sarkanā krāsa, ne manējai dvēselei ar to sarunāties, bet slēpties. Sarkanā krāsa, visvairāk jūtu un elpu, visvairāk pieskārienu. Es pazūdu sarkanos spilvenos. Es pazūdu sarkanās sirdīs un sarkanā naidā, kas sarkanu liesmu sadeg uz naida sārta....