phoenix ([info]phoenix) wrote on November 29th, 2004 at 08:09 pm
bridu mājās pa sniegu. Bridu bridu un apstājos. Esmu gabdrīz blakus savai māhai. Viss ir kluss, vien kaut kur tālumā avr dzirdēt kā mašīnas joņo(?) pa K.Ulmaņa gatvi. Man blakus atrodas lauks, kurš sasnidzis pilnsa r baltu sniegu, zari slikst lejā un netālu esošā krūmu jauanudze ik pa gabaliņam spīdina savu balto vēderu. Gribeejaas iekrist sniegaa atmugursiki un ļaut lai pārlsas krīt uz sejas. Ejot mājās es bieži apstājos gandrīz vienā un tai pašā vietā - no kuras var pāredzēt gan mežmalu, gan pļaviņu, gan māju, gan tālumā ejošo, ar krūmiem aizaugošo zemes ceļu. Mna patīk. Sajūta, ka būtu vieta, kur paslēpties pilsētā.
Vakardien es brodu pa netālu esošo mežiņu. Centos salsauzt priežu zarus advente vaiangam. Pašai par sevi smeikli sanāca: iebrienu kaukur mežā, ieraugu skujainu koku, pieeju klāt un sāku lēkāt, cenšoties aizķert kādu zaru :) Grūti gāja ar tiem zariem, tomēr salauzu tieši tik, lai izdotos viens jauks, spuriani foršs vainadziņš. Tāds mierīgs klusums manī un ap mani. Vien vakarvakara sarunas to iztraucēja. Bet nekas, miers ir. Godīgi skaot, būtu jauki, ja šo adventes laiku beigtu sludināt kā kristietībai piederīgu. Tas ir vnk tāpat sliti un jauki, iedomājoties, ka drīz būs ziemssvētki kā svētki, kad ir eglīte un piparkūkas, nevis kad Kristus ir dzimis. Man sniegs kā tāds rada pūkainības un siltuma sajūtu.
 
( Read comments )
Post a comment in response:
From:
( )Anonymous- this user has disabled anonymous posting.
Username:
Password:
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message:

Notice! This user has turned on the option that logs your IP address when posting.