saruna:
-Vai Tu zini, kas sāpēs ir pats labākais?
-Vispārīgi – nezinu. Man – ka sāp
-Es neprasu, kas Tev, bet, kas vispār. Tā pat – tas, ko atbildēšu nebūs par mani (I guess so), bet vispārīgi.Tātad: Tas, ka Tu zini, ka esi vēl dzīvs... J
-Es būtu teikusi tā 9ja tomēr mēģinātu izdomāt vispārīgi): vislabākais sāpēs ir fakts/ apziņa, ka vēl var sāpēt, ka var tās just.
-Nē, Tu nesaprati, laikam.

vārdi izvaro. un dažreiz spēks nozīmē cīnīties klusējot. cīnīties bez vārdiem. kāpēc liekas, ka cīņā jābūt vārdiem, solījumiem, apliecinājumiem? varbūt būtu bijis tikai jāpaiet maliņā un jāpagaida. un atgriezīsies taureņi. Bet visu zureiz, kā karstu putru strēbt... iznāk vien čiks un apdedzināta mēle, lūpas, dvēsele, kas baidīsies.

pārāk augsts tas goda pakāpiens, lai uzkāptu un stāvētu man līdzās. Kāds cilvēks sen teica, ka esmu ārkārtīgi egoistiska, patmīlīga, ar šausmīgu raksturu. Skan pabriesmīgi, ne? Man toreiz sāpēja. tagad es preicājos. tas nozīmē, ka nesalūzīšu kaukad kaut kādu sīkumu dēļ.

es esmu bijusī meitene un nevajag man stāstīt lietas, ka liek asiņot sirdij. jo es nevaru vairs būt tev labākais draugs, kuram var stāstīt sāpes par bijušo meiteni....jo es esmu tā meitene un man acīs asaras ir tāpat kā tev... ļauj iet! un ja liktens būs lēmis, mēs tiksimies, bet tagad ļauj man iet! laiks, atsattums... es zinu, tas sāp. mums ir vecums, kad varam izveidot savas skaistākās atmiņas par jaunību, radīt stāstus, ko stāstīt mazbērniem, bet... es negribu piespiesties. Labāk zuadēt gadus un tad iegūt patiesumu, nekā tagad skaistu atmiņu dēļ kroplot savu dvēseli.