sviestains vakars. Visas dreebes smird peec ciagreteem, ka riebj. Un nav neakads briinums - tur briizhiem gaisa cirkulaacijas nebija nekaadas un seedeeju kaa baltaa miglaa. marshruts Runcis-franchi-runcis-franchi-runcis-franchi-runcis-mājas pa vidu veel paaris loku izmeshana pa vecriigu un peeterbazniicas apbriinsohana.

chata tusos neaminiigaa veertiiba - nodzershanaas. alus.
shkjiet shis tas ir izmainiijies - puishiem topaa ir buut gejiem, pedinjiem, demonstreet intiimus jokus un lietas,kaa rii tas paradums visur palaist rokas. varbuut veca esmu kljuvusi, bet mani tas nesajuusmina, driizaak cilveeku degradee manaas aciis.

ljoti, ljoti miilja tikshanaas ar znx. Un ceru, ka shiis tikshanas turpinaasies. Shis bija arii vieniigais vakara ieguvums. un veel - patiikami, ka kaads par tevi kaut nedaudz, bet tomeer, izraada ruupes. shis kompliments teemeets darkz virzienaa. Un luudzu nevienam nepaarprast un nepaarspiileet. varbuut vinjam pasham shie mani vaardi ir paarsteigums :) varbuut, ka cilveeks vnk no dabas taads, bet es shiis nianses pamanu.

Vakara gaitaa ljoti daudz cilveeku izriteeja cauri. redzeeju pat sejas, kuras neesmu redzejeusi gadus 4. un knapi atceros. vinji mani neatceraas vispaar, un nebriinos. pirms 4 gadiem es biju tomeer citaada

bet kopumaa - negribu vairs shaadus vakarus. pati nesaprotu ne tad, ne tagad, kaapeec tik ilgi vispaar tur uzkaveejos, jo jutos kaa no citas dimensijas. attaalinaati. Maaciiba un atgaadinajaums, ko noziimee chata tuss. Iziet un atpuusties briivaa vakaraa no maajas var, bet tad arii attieciigu vidi un cilveekus vaig. kaut kaa neimponee taa seedeeshana pie galdinja un dzershana. Ja esmu atnaakusi ar 1 vai 2 cilveekiem paarunaat kaut ko vai vnk par dziivi parunaaties - ir ok, bet naakt vnk ar meerkji dzert... paldies.

Vakar no rīta devos uz autobusu. Man te ir tāL: ja esmu pieturā līdz 7:12-7:15 no rīta, varu vēl noķert mikriņu, kurš nav pārpildīts un tikt fiksi uz cnetru. Ar autobusiem nav nemaz ko ķēpāties, jo viņi ir TIK pārpildīti, smirdīgi un veci, ka man viņos ir pretīgi braukt. Turklāt autobussno rīta iet uz centru nenormāli ilgi. Viņš jau garšs un neērts - nevar izlavierēt tajso satrēgumos. Nu lūk. Tāpēc parasti cenšo strāpīt uz tiem mikriņiem. Bet dažreiz sanāk nokavēties un pieturā ierasties, teiksim, 7:20 un tad ir āmen. Visi mikriņi, kas brauc garām ir pārpildīti, kaut gan Zolitūdes gala pietura ir samērā netālu. (es esmu pie Jūrkalnes ielas pieturas) It kā idiotissi - lai nokļūtu centrā teiksim 7:30, jābrauc ar mikriņu vismaz 7:10. Lai nokļūtu centrā 9;00, es nevaru braukt no pieturas 8:30, jo mikriņi ir pārpildīti un autobuss velkas kā gliemezis, nereti pat 50minūtes. Tātad daudz variantu man nav. lai cikso man no rīta būtu jābūt centrā un ja es negribu kratīties autobusā stundu, man vislaik ir jāiet uz mikriņu 7:15. Normāli, ne?

bet stāsts ir par ko citu. Vakar es arī aizkavējos un pieturā nokļuvu 7:25. Un centrā man vaidzēja nokļūt vēlākasi 8:00. Ar autobusu tur vairs nav ko domāt, jo sastrēgumi šai laikā jau ir milzīgi (bet 7:15 vēl var normāli izbraukt). Izmisīgi stopēju mikriņus, bet tie, protams, neapstājās. Ta dnu sāku balsot mašīnas. Un jā - ir! apstājas vīrietis vidējos gados. Krievs, bet runā latviski tā dīviani galotnes raudams. Vēl man ajautājās, kā man patīkot viņa latviešu valoda :) Vārds pa vārdam un esmu izstāstījusi, ka steidzos un tādēļ stopēju. Viņš dzīvojot jūrmalā un katru rītu vedod bērnu uz kaut kādu skolu Zolitūdē un pēc tam pats braucot uz Katrīnas ielā. Viņu sauc Ilja. un viņa firma piedaloties ķīpsalas izstādē, kas tagad risinoties. Vārdu sakot - ja man tas esot ērti, viņš varot katru rītu mani paķert līdzi uz centru. Iedeva savu vizītkarti, lai es pazvanot un tad mēs varēšot saruna'tlaiku par 1dienas rītu. No sākuma nopriecājos - baigi forši, nebūs jākratās autobusos un arī jāuztraucas vai mikriņā būs vietas. Un tomēr ērtāk - ar mašīnu. Bet tagad stāv man šī vizītkarte uz galda un es nevaru saprast - zvanīt vai nezvanīt? :) A ja nu tas kāds vīrietītis, kurš sadomāsies, ka var mani moš koļīt. Pietiekami patstāvīga esmu, lai atkratītos, turklāt tādu iesapidu viņš arī neatstāja. Vsiavirāk negribu, jo tā ir atbildība. Atkal kaut kas jāsarunā, jāplāno, jārēķinās. Līdz šim es pati savā nodabā devos uz centru ka'nu kuro rītu ar to transportu noveicās. Pati sev kungs un noteicējs. tagad jārēķinās ar šo otru cilvēku. Jārunājas noteitki un tā. Un tomēr - tas taču būtu it kā izdevīgi. Nevaru izlemt. Ak es, jocīgā.

man istabā pie sienas ir plauktiņš. tuvu griestiem. plauktiņu pie sienas tur divi dekoratīvi turētāji un starp tiem man ir novilkt īss tīkla vads. pirmais, ko es uzkniebu ;) Un šī tīkla vada vidū ir iekarināta roze. Sakaltusi un no saules gaisams kļuvusi dzeltena. Gan lapas, gan kātīņš gan ziedlapas. citur dzeltenāk, citur oranžāk, Ļoti gaiša roze. Līdz šim kaltētās rozes man vienmēr ir bijušas tumšas. Tumši kātiņi un lapas. A šī tāda gaiša gaiša. Laikam no tā ka visu vasaru saules gaismā karājās. Skatos un domāju - kas man šo ziedu ir dāvājis? neatceros. Vienkārši roze bez pagātnes, bez atmiņām. Bet uz galda vāzē stāv pavisam svaiga, spēcīga, sarkana roze. To man uzdāvināja puisis no 10.klases skolotāju dienā. Lūkojos uz to un nevaru saprast, kur viņš tādu dabūjis, jo tā neizksatās pēc veikalā pirktas rozes. Veikalā tās ir parasti tādas nu - veikalnieciskas, bet šī - ar spēcīgu resnu stumbru un lapām. It kā būtu no labi kopta mājas dārza griezta. Un varbūt arī ir.

vēl man daudz mīļu lietiņu te. Mazu, smalku un skaistu. dažbrīz pašai gribas pārvērsties par kādu no šīm figūriņām it kā tas ko piepildītu.

izrādās šodien ir sargeņģeļu diena!