pēdējās dienas atkal sanāca izbrāzties no tā mierīguma, kas bija pēdējā laikā pārņēmis mani. Vispirms jau daudzie darbi, kas saistās ar LU. tie man tagad pirmajā vietā. Tad darbā notiek algu izmaksu un pienākumu pārdalījums, kas man leik bik nošokēties par perspektīvām. Bet nu ok - vienkārši jāstrādā vairāk būs.
A bet tā lieta, par ko ejot uz LU, ejot no LU, mizojot kartupeļus, gatavojot ēst, etc darot visbeižāk iedomājos un apt jāsaka - pārdzīvoju, lai arī tas muļķīgi skan bija: "Vai tiešām cilvēkiem nospļauties par labo, par sirdsapziņu, par citiem civlēkiem, par svarīgāko un atzīstamāko vērtību izvirzot tikai sevi? Man kāds cilvēks teica: "kaapeec bojaat sev dziivi un puuleeties kaut kaa nesasniedzama labaa?" Tas mani nošokēja. Es biju kā uz pakaļas.( tālāk )

Nu jā. Tā ir. Vieglāk būtu dzīvot vienkārši.
Bet saņēmu meilu no kādas personas :) Un tas deva stimulu izdarīt to, ko vēlējos sen, bet noraustījos. Toreiz es neko nedarīju, jo vēlējos, lai viss paleikkā ir.
Ir bailes no pārmaiņām dzīvē.
bet nu es to izdarīju - spēru soli, lai īstenotu ideju - uzrakstīju meilu radio SWH programmu direktoram.

Un tagad visi, kas domaa, ka esmu jukusi, varat plaukšķināt roķeles jeb saķert galvu, iedomājoties, ko es atkal taisos ievārīt.