pārtērēju naudu. palikusi vairs tikai ne-mana, kuras pusi veido arī mana nauda, tomer. Un tagad ļoti gribas ēst. bet TO naudu aiztikt nedrīkst, citādi nāksies atkal sēdēt un uzklausīt ilgu smadzeņu skalošanu (par nelietderīgu naudas izmantošanu, ja nopirkšu kaut ko tādu, kas neatbildīs kāda uzskatiem par pareizu pārtikas izvēli). Un par katru iestarpinātu frāzi smadzeņu skalošana paildzināsies. Paildzinājumu pārsvarā veidos uzbraucieni un lamuvārdi un atkārtojumi par to, ka es neļaujot runāt, jo es iestarpinu frāzes (mēģinu koriģēt nepatiesos uzbraucienus).
A bet jā, katrs cilvēks tak ir savādāks. Katram ir savas vērtības izpratnes. Nav ko vairs tērēt pašai savu enerģiju un cilvēkmīlestību tuksnesī.

Posts bija par to, ka man ļoti gribās ēst, kur pa vidu iepinās personīgie pārdzīvojumi.

gribās iedzert nesausu, nesalkanu vīnu jebkādā glazē uz garas, garas kājiņas
gribas nesteidzīgi runāties un līgani šūpot kajas pari palodzei.
jā, gribās sēdēt uz daudzstāvu mājas palodzes, atbalstot muguru pret sienu un kājsa kūļajot ārā, gaisā, spēlējoties ar garāmlidojošiem putniem un nesteidzīgi, mierīgi ieklausīties skaņās - mūzikā vai cilvēku vārdos. Pašai runāties negribās, jo tad nāks plūdi. Sāpju un aizvainojuma, sevis vilšanās un sevī turētu pārdzīvojumu plūdi. Gribās būt krēslā un justies gaiši. Gribās just, ka telpā neesmu viena. vabūt vienā glāzē turēt vīna glāzi, bet otrā draudzīga civlēka roku. Patiesībā es zinu, ka būtu arī asaras, neatkarīgi, vai runātu.
Un jā, Tu vari teikt, ka esmu histēriķe. bet, ko lai dara - sāp.

Vīns un rožu ziedlapas uz kailām kājām

sajutos kā toreiz. iekšienē. noskaņā. bailīgi, nedroši, skumji un mierīgi.
labi, ka ir saglabājusies bilde no 'toreiz'.
aplūkojama šeit.
P.S. Es nepīpēju pārsvarā nemaz, ja vien...
P.S.. jau labu laiku cenšos tumšos toņus iznīdēt. Arī melno nagu nav.