pārtērēju naudu. palikusi vairs tikai ne-mana, kuras pusi veido arī mana nauda, tomer. Un tagad ļoti gribas ēst. bet TO naudu aiztikt nedrīkst, citādi nāksies atkal sēdēt un uzklausīt ilgu smadzeņu skalošanu (par nelietderīgu naudas izmantošanu, ja nopirkšu kaut ko tādu, kas neatbildīs kāda uzskatiem par pareizu pārtikas izvēli). Un par katru iestarpinātu frāzi smadzeņu skalošana paildzināsies. Paildzinājumu pārsvarā veidos uzbraucieni un lamuvārdi un atkārtojumi par to, ka es neļaujot runāt, jo es iestarpinu frāzes (mēģinu koriģēt nepatiesos uzbraucienus).
A bet jā, katrs cilvēks tak ir savādāks. Katram ir savas vērtības izpratnes. Nav ko vairs tērēt pašai savu enerģiju un cilvēkmīlestību tuksnesī.

Posts bija par to, ka man ļoti gribās ēst, kur pa vidu iepinās personīgie pārdzīvojumi.