mmmmmmmmmmmm
man buus viziitkarte :D
un tikko atkal dabuuju koleegam atsvaidzinaat vinaj zinaashanas tiiklu vadu kniebshanaa... kas tas ir, ka peedeeja alaikaa man sanaak par to biezhi citiem staastiit :D

Bērnus pieradina gluži tāpat, kā mēs pieradinām suni, kaķi vai kādu citu dzīvnieku. Lai sunim ko iemācītu, mēs sodam to un uzslavējam. Bērnus, kurus mēs tik ļoti mīlam, mēs audzinām tāpat kā mājdzīvniekus – sodot un uzslavējot. Kad darījām to, ko gribēja mamma un tētis, mums teica – „labs puisītis” vai „laba meitenīte”. Ja nedarījām viņiem pa prātam, mūs sauca par „sliktu zēnu” vai „sliktu meiteni”. Jā pārkāpām noteikumus, mūs sodīja, ja rīkojāmies saskaņā ar tiem, mūs apbalvoja.
Neskaitāmas reizes dienā mēs izpelnījāmies kā sodu, tā uzslavas. Drīz mēs sākām baidīties gan no tā, ka mūs sodīs, gan no tā, ka izpaliks uzslava. Uzslava nozīmē to, ka ar mums ir pievērsta uzmanība, drīz mēs kļūstam atkarīgi no vajadzības piesaistīt citu cilvēku uzmanību, lai saņemtu uzslavu. Uzslavas ir patīkamas un, lai tās saņemtu, mēs sākam darīt to, ko no mums grib citi. Baidoties no soda un tā, ka mūs nepaslavēs, mēs sākam izlikties par to, kas neesam. Mēs darām lietas tikai tāpēc, lai kādam izpatiktu un iepatiktos. Mēs izliekamies par to, kas neesam tikai tāpēc vien, ka baidāmies, ka mūs atgrūdīs un nepieņems. Mēs kļūstam par kāda cita cilvēka, sabiedrības, reliģijas uzskatu kopiju. Mēs neesam vairs paši.

Neatkarīgi no tā, kādas ir attiecības, mēs varam iedomāties, ka citi zina mūsu vēlmes, un mums nekas nav jāsaka. Mūsuprāt, viņiem jārīkojas tā, kā patīk mums, jo tie citi tak mūs pazīst! Ja tā nenotiek, mēs apvainojamies un mēdzam teikt: „Kā tu varēji tā rīkoties? Tu taču zini, ka man tas nepatīk.”
Mēs vienkārši esam iedomājušies, ka citi zina par mūsu vēlmēm un vajadzībām. Mēs gribam domāt, ka citi zina, jo tad mums pašiem nekas nav jāstāsta un jāskaidro. Un ja mūsu cerības/ilūzijas tiek sagrautas, jūtamies tā, it kā mēs būtu nodoti. Kaut gan patiesībā, mēs paši esam iedomājušies neesošas lietas un gaidījuši to piepildījumu no saviem tuvajiem.

atljaujos paņemt citātu no reptilja:
'man besii.. ja tu mani gribi tad nedod ceriibu citai.. ja miili mani netaisi saansoljus.. man vienmeer jaabuut vainiigai.. ja tev nav labi - suuti mani dillees.. BLJE '

un, lūdzu, neņemt un neuztvert šo tekstu personīgi nevienam. vnk tie ir vārdi, kurus varbūt daudziem jo daudziem cilvēkiem, varbūt pat katram no mums vajadzētu izjust un saprast. respektīvi, otra pusīte ir dārgums, attiecības ir jāveido nemitīgi, pat ja pāris ir kopā jau desmitiem gadu, neko nedrīkst laist pašplūsmā, nedrīkst, nedrīkst mīlestību kā pašsaprotamu lietu vai spēli uzskatit, bet ja tā, tad šis cilvēks nav gatavs nekam tādam.
mjā, tā kā pati esmu kopā ar puisi, tad šis reptilja teksts man lika aizdomaaties...

/me samiiljo un sabuchaa savu zakji kakji... :*

hmzz...
kakjis zakjis vai tomeer zakjis kakjis?
seezhu dzeru alu, apsveru domu shovaakr maajaas nebraukt

paši redzat - jausn dizains.
nu, kā?