es neko nezinu, neko neredzu. es aizklāju acis ar rokām un veros pasaulē pa pavērtu pirkstu škirbām.
teātris? un pat ja... kāda tam nozime? Tagad es dzeru šnabi un pīpēju...
kāda nozīme? varbūt vienīgi tam, ka braukšu pie TEVIS, drīz, pavisam drīz. bet pagaidām es dzeru un bendēju savas plaušas

Tu taču mani sagaidīsi? Tu - vienīgais, kura dēl es dzīvoju? patiesībā, kāda jēga dzīvei, ja nav dēļ kā?

es pateicu: es neesmu domāta šņabim.
bet mani papildināja ar frāzi: "šņabis ir domāts tev"

bet ja nopietni, riebjas dzert, ja pēc tam jāvemj, laikam jau sapratāt, kā man izgāja...bet nu sorry, jā, atlūzu un tā tālāk, tjipo cilvēks ne īsti šodienas ieskaitei sagatavojās ne kā + es vēl nolūzu, bet nu arī - manas iekšas tīru šņabi nav radušas pļaut... mjāā. bet superīgas bija tās kontrabandas prīmas cigaretes, nja....

mana būtība ir ielikt savu dvēseli Tavās rokās un ar mūsu kopīgajām acīm vērot, kā tā izplēn, izdalot siltumu un gaismu. Tu zini, Tu ļoti labi zini, ka vienīgais cilvēks, kurš man eksistē vairāk nekā tikai draugs esi Tu. palaižu garām izdevības, ļaujos būt ne tāda, sapinos domās un sāpinu cilvēkus, pļaukāju sevi un leju asaras, nevēlos dzīvot un vēlos nogalināt tikai tādēļ, ka viss ir pakārtots nevis manam pulkstenim, bet Tavam. bet, ak, cik žēl! - es neprotu saskatīt bultiņas Tavā saules un mēness laikrādī, es kļūdos un Tev sāp, piedod, ceļi ir vaļā...

- labi. runājiet.
- labi. māciet.
un var klāties plāni, ja nepieklājīgs, bet citādi dzīve kā kamīns mājīgs...
-mmmz, liecieties cilvēki tak mierā, grūti jums laikam saprast, ka man nevajag mācītāju un padomdevēju baru un viskauko citu. man vajag vnk cilvēkus, ar kuriem kontaktēties, nevis no kuriem rauties malā, jo apnicis jau klausīties pamācības. hmzzzzzzzzzzz
- šķiet, cilvēkiem grūti saprast, ka man varbūt ir labi. Jo es mīlu. jo mani mīl. un ko vajag vēl? es esmu tas, kas nekad nebūsiet jūs. tāpēc pārstājiet mani bāzt tajās kastītēs. es jau esmu kastītē. tikai pavisam citā... jus neticēsiet, bet es esmu laimīga!

tā rakstīja skalpelis -->Tikai pēdējais subjektīvais - kā tu vari vienu cilvēku pacelt debesīs un pārējos mēģināt iemīt dubļos?
taa domajau es -->Vot, nesaparatu - es nevienu neceļu debesīs un nevienu neiemīdu dubļos. e stikai mīlu vienu un neļauju, ka mani baž tie citi kastītēs.