Jūtu iekšā rosāmies enerģiju, domas un dzīvessparu. PIlnīgi nekā no nevarības, skumjām, tukšuma, vientulības, apnikuma, rūgtuma, uztarukuma, aizvainojuma un visām citām drazām, kas mani mocīja ( vai ļāvos mocīties) no eeee 2002. gada.
Sajūta, ka kalnus varētu gāzt. Un tas nav uznācis mirklis. Tā jau ir kādu nedēļu. Varbūt pavasaris vainīgs, bet varbūt vienkārši beidzies tas laika posms/periods, kurš bija ildzis visu šo laiku.
Es vienmēr arī esmu uzskatījusi, ka viss ilgt pa periodiem. Viss.