Skaidras ir pāris lietas - nevar būt, ka pirms kāzām vīrs bija eņģeļis ar platiem, baltiem spārniem un un tad pēkšņi un pilnīgi nolaidās (kāds nobūris, vai?). Ja nobūris,tad, protams,skaidrs, bet citādi... Morāle: skaties, ko preci. Sevišķi tagad, kad sekss un kopdzīve pirms laulībām vairs nav aizliegtas, un skatīties var diezgan ilgi.
Un otra lieta: nu, nav tā laulības šķiršana nekāda labā lieta. Vispirms jau tas, protams, nav psiholoģiski patīkami. Un galvenais - nu, nav labi dot solījumus, kurus te netaisies turēt - un laulājoties tu tomēr šo to apsoli. Solījumi ir jātur vai arī nav jādod, ja nevar turēt. Nevajag solīt: "Ar tevi vienmēr un visur", ja tu to patiešām nedomā vai nevari, un īstenībā tev būtu jāsaka: "Ar tevi, kāmēr tu dosi man, ko es gribu vai kamēr es satikšu kādu foršāku". Lai gan droši vien tieši tā vajadzētu skanēt mūsdienīgam laulību zvērestam. Tas būtu vismaz godīgāk.
Saproti pareizi - es neesmu par laulību šķiršanas aizliegumu kā tādu. Bet man tomēr liekas, ka cilvēki aizliegumu trūkumu ne vienmēr izmanto pareizi.
Viss ir kā TV reklāmā - "Izvēlies, ko vēlies, skaties, ko izvēlējies"