Pērkons

Rīts sākās burvīgi!
Stumjoties ārā no dzīvokļa, redzu, ka veras vaļā Kaimiņienes dzīvokļa durvis...
No dzīvokļa, viegli aizpampusi, izbirst kāda sieviete sievietes gados un izklunkurē arī pati galvenā varone. Ierauga mani, izvalba acis, sāk plātīt muti kā zivs, kura izmesta krastā – īsāk sakot, sākās!

Šajā reizē nekādās sarunās neielaidos, tikvien noklausījos, ka es atkal neesmu es, ka šeit dzīvojot vīrietis ar bārdu un blonda sieviete. Pēdējais bija kaut kas jauns, tāpēc nolēmu, ka par to tomēr būtu jāzina arī policijai, ja jau šāda nekārtībiņa notiek tepat manā acu priekšā.

Šeit tante sāka vaimanāt, ka es zvanot SAVAI policijai, draugiem, un, bļaustīdamies par nostrādātiem 35 gadiem VDV, ielīda atpakaļ savā alā.

Policija ieradās samēra operatīvi, tomēr viņu sejās bija lasāms nogurums, pieņemu, ka dežūra iegāja noslēdzošā fāzē, tak arī incidents ar kaimiņieni viņiem šķita garlaicīgs (protams!).

Uzklausīja problēmiņu un aizgāja runāties ar galveno varoni, kas neizrādīja vēlēšanos satikt vaigā mūsu kārtībsargus, tāpēc saruna notika caur durvīm. Pēc minūtēm10 biedri policisti no manis atvadījās un taisījās doties prom. Arī es slēdzu durvis un devos tajā pašā virzienā, kad dūšu bija saņēmis un no alas izvēlās pūķis — izrādes otrais cēliens varēja sākties.

Vīri no pašvaldības policijas uzsāka neauglīgu sarunu ar tanti, ko noslēdza ar tekstu, ka viņi mani pieskatīšot, lai jau tante guļ mierīgi – mans dzīvoklis tikšot novērots. Un tā viņi lēnām virzījās uz lifta pusi, kur, Kaimiņienes nemanīts, stāvu es. Solis pa solim un pūķis mani ierauga, izvalba acis, plāta muti un elpo man virsū ta ne kandžas, ta ne sazinkādas dziras peregaru.

Nākamo desmit minūšu laikā es dzirdēju tekstu, ka es esot viņu pārdevis, nodevis, tad kaut ko nedaudz no padomju laikos aktuālas dzejas (veselu dzejoli atcerās, bet mani nē), tad atkal, ka pie manis nākot kaut kāda blondīne, bet kādreiz tak esot bijusi brunete, un kur tas vīrietis ar bārdu, un kāpēc man nav matu, un vēl, un vēl, un vēl.

Vienbrīd visiem tas bija līdz kaklam, jo biedri policisti sāka apsvērt iespēju zvanīt uz durku, tak atmeta šo ieceri kā nederīgu, jo tantuks neesot pārāk agresīvs. Ar to tad viss pasākums beidzās.

Policisti norādīja, lai braucu lejā, paši iebīdīja pūķi alā, un tā mēs visi šķīrāmies.

Kā jau visi stāsti, ar šis nevar palikt bez turpinājuma. Proti, stāsts par kaimiņieni un vīrieti tumšiem matiem.

Lai arī notikums nav ne mazākās ievērības cienīgs, tomēr gribētos to piefiksēt un izstāstīt arī jums.

Tātad!
Vakar, dienas vidū, nobraucu līdz mājām, lai noliktu velosipēdu un paķertu skvoša somu, jo vakarā bija plānots neliels treniņš.
Jau piebraucot pie mājas konstatēju, ka uz soliņa, kopā ar vēl pāris šī nama dāmām sen jau vairs ne tajos labākajos gados, sēž arī stāsta galvenā varone ar visu savu specifisko Živanši un kanārijputniņiem bēniņos.

Kaut kur muguras daļā sāka durt sajūta, ka kaut kam te ir jābūt.

Līdz nama durvīm tiku veiksmīgi. Varbūt tāpēc, ka apkārtējo troksni un iespējamo uzrunu slāpēja mūzikas skaņas manās ausīs, bet varbūt tāpēc – lai gan, kāda starpība kāpēc.
Īsāk sakot, uzbraucu es uz savu rezidenci un, ejot uz saviem apartamentiem, uzmetu nevērīgu skatienu kaimiņienes duvīm, jo mazums tās būs pusvirus, bet pa dzīvokli šiverēs ļaunie, maisiem vākdami kaimiņienes briljantus.

Un, ieraugot durvis, es sapratu!
Es sapratu visus iemeslus kaimiņienes bravūrībai un gatavībai saukt policiju, es strauji atcerējos it kā gar ausīm palidojušos vārdus, kurus uztvēru par murgiem un kuri teica, ka viņa pati savā laikā ir bijusi galvenā izmeklētāja teju ja ne pilsētā, tad rajonā jau nu noteikti. Es momentāni sapratu, ka neesmu novērtējis Muhtara, Komisāra Rekša un citu dižgaru artavu krimiķu cienītāju prātos, kā arī šīs artavas nozīmīgumu pašu indivīdu dzīvē. Jo, ko jūs domājieties, šī attapīgā kaimiņiene, zagļu un burlaku (šajā gadījumā, laikam, manis) klātesamības konstatēšanai bija izlikusi slazdu – konfekšpapīrīti uz durvju kliņķa!

Katrā mājā ir kāda tante, kas mēdz nelabi ost un no kuras visi izvairās. Tā ir sagadījies, ka šī tante dzīvo tieši pretējā dzīvoklī, un vakar sarīkoja tādu drāmu, ka pilnmēnesim nebūtu jākaunās par paveikto.

Īsāk sakot, atbraucām mājās, es nesu augšā Venden ūdeņus un citu hreņ, kamēr Lēdija tipina nolikt mašīnu. Tajā brīdī veras vaļā kaimiņienes durvis un Lēdija, lai nebūtu jābrauc ar viņu liftā, pieliek soli un prom ir, kamēr ķõķa kaut ko kliegdama stebērē nopakaļ.
Ar to viss nebeidzās, jo pēc mirkļa man zvana pie durvīm — domāju, ka garausis kaut ko aizmirsis, bet tur pretī kaimiņiene.

Visa tāda, kas jūs tāds esat?! Šeit dzīvo vīrietis ar tumšiem matiem un vispār, un uz kurieni tā meitene aizskrēja, un kāpēc jūs man dzīvokli aplaupāt?!

stāvu durvīs viss tāds O_O

Jā jā, un tieši no jūsu dzīvokļa mani aplaupa, jo jums logi uz pagalmu un jūs redzat, kad es eju uz veikalu. Un vēlreiz, kas jūs tāds un šeit dzīvo vīrietis tumšiem matiem un, un, un...

Sākumā mierīgi paskaidroju, ka šeit dzīvoju kādus gadus sešus ta ne septiņus, gar viņas dzīvokli man vispār nekādas daļas, ātrumā sarēķināju cik vēl dzīvokļiem 12 stāvu ēkā ir logi uz to pašu pusi, bet vispār, ja jau man neticot, tad varam iesaistīt vēl kādu citu kaimiņu, kas varētu mani atpazīt.
Nē, kaimiņiem nezvanīsim, tie arī neesot īsti labi.
Zvanīsim policijai!
Uz ko es ar lielāko prieku atbildēju, ka dafai, bet pie reizes uz durku arī.

Pa tam paspēja atgriezties Lēdija.
Šitā un tā, un viss no sākuma...

Vienojāmies kopīgā dziesmā par policiju, bet nupat arī Lēdijai top skaidrs, ka durku arī pie viena vajag.
Priecīgs, ka šis viss nupat būs pavisam jautri, aizgāju pēc telefõna, bet par nelaimi tas bija izlādējies. Par ko es nedaudz sapīku, kas rezultējās ar to, ka nupat tā persõna no pretējā dzīvokļa bija apnikusi tiktāl, ka sāku jau nedaudz augstākos toņos, pieklājības normas robežās, sūtīt viņu nahuj.

No kā nedaudz nobijās Lēdija, aizsūtīja mani lūrēt teļikus un teica, ka tikšot pati galā, kas viņai pēc minūtēm piecām veiksmīgi izdevās.

Īsāk sakot, tantei pieklājīgi bija noklājies procesõrs.

Šobrīd ir interesanti, vai tas tāds mirkļa aptumsums vai būs hrõniski un ar turpinājumu.