as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

beigās cita starpā gluži nejauši aizvedu čabiju uz tām pankūkām, kas uz valdemāra un stabu (or was it bruņinieku?) stūra. mums abiem šausmīgi gribējās atrast tualeti, un tur viena bija. tur bija arī autentiski nelaipna no padomju laikiem saglabājusies pārdevēja, vareņiki, čeburaškas (~tā es to vārdu vienmēr atminos) un sirms krievu kungs, kas labprāt iesaistījās sarunā par to, kurš ir rīgas labais un kurš- kreisais krasts, kā arī līksmi nolēma papļāpāt par to, ka rīgā pirms pāris dienām bijuši četrarpus tūkstoši ungāru futbola fani (kam raksta autore nesliecas ticēt) un painteresēties, vai arī čabijs ir futbolists.

"ōōō..." novilka kungs, kad skaidroju, ka čabijs strādā kino, tas arī bija makten padomiski, ar patiesu pietāti.

tad viņi abi nolēma, ka budapešta ir ļoti skaista, un mēs aizgājām uz koyu un ļoti rietumnieciski dzērām prosecco, bet savādā kārtā visi cilvēki, ar ko todien komunicējām, izrādījās krievi.

vienīgā patiesā nožēla bija tāda, ka ievēroju vīna bāru pie melngalvju nama, uzreiz pēc tam, kad otro glāzi bijām izdzēruši kaut kādā neizteiksmīgā kafejnīcā vecrīgā, jo no vecrīgas vairs nesaprotu pilnīgi neko.

pašā vakarā ar minci skatījāmies befofe sunrise, un man visu laiku neprātīgi nāca smiekli, tik ļoti, ka sāku šaubīties, vai smīdināt patiesi ir linkletera nodoms, vai arī man kaut kādi vadiņi pārgriezušies. tā savas unikalitātes apziņa, tas taču ir tik nenormāli smieklīgi svešinieku kontekstos.

uzrakstīju čabijam, lai atsūta visādas filmas, par ko mēs runājām.
mirkli domāju, vai rakstīt sabijam arī, ja jau tā, bet neizjutu ne mazāko vēlmi. pavadīt ar cilvēku pļāpājot veselas desmit dienas, strīdoties, daloties, domājot. un nejust vajadzību pateikt paldies kaut par to, ka viņš man uzsauca ceļu mājup, vienkārši jau pārāk sagurusi no viņa jokiem, viņa uzpūstās pašpārliecības un paredzamības. vot tev before sunrise, apbružātais izdevums.

ā. bet pēc mēneša atpakaļ uz setu zemi. tāds plāns. bez ungāriem, bet ar riteni padusē.