as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

es tiešām galvenokārt mēģināju noticēt, ka tas viss notiek pa īstam. audzināšanas problēma, ka manā pasaulē cilvēki iet, izstāsta stāstu, un tad komentē? nevis stāsta, cik ilgi pazīst producentu, kā viņam vecmāmiņa nomirusi, piča vidū nohinto, ka filma būs mēma un tā? protams, saprotu, ka komisijai papīri ir, viņi var izlasīt. un tomēr. atkal- par publiku kāds te vispār domā? šajā gadījumā- par telpā sēdošo publiku.
katras filmas pieteikuma pamatā nav spēja trīs teikumos skaidri pastāstīt stāstu? tas viens. otrs, tiešām- man tagad vārds eksperimentāls izraisa vēl sliktāku dūšu. sēdēju aizmugurē ar savu producentu un ķiķinājām. par nejokiem, kas acīmredzami bija smieklīgi tikai mums.

bet tā. nu jā, viņiem patika stāsts, par ko, ja godīgi, brīnos, jo mēs pēdējā brīdī uzcepām kompāniju un pieteicāmies, līdz ar to, lai arī man pašai patīk ideja, tīri pie scenārija liekas, ka vēl strādāt un strādāt. bet nu... it kā bija divi nosacījumi.
nepieciešamas "mākslinieciski un/vai tehnoloģiski inovatīvas, kā arī eksperimentālas spēles īsfilmas"
un tādas, kas piedāvātu "saistošu un interesantu audiovizuālu notikumu skatītājiem."

kaut kur pēc trijiem projektiem sapratu, ka lai arī cik un ko mēs teiktu, mums nekas nespīd, jo svītras uz krekliem visu laiku vienādas un tā, bet tāpat jau gāju pieredzes pēc, tā kā...tagad zinu, kas notiek latvijā. tā skumji drusku pēc tam. redzēju gan pirmos sešus tikai (un tagad ceru, ka viņi nav manā frendlistē:)). atkārtoju. par pašu filmu sinopsēm neko nezinu, nepastāstīja. lietas, kas izskanēja pieteikumos, tās man atgādināja man ļoti mīļu filmu "untitled" un citus kariķējumus par tēmu "es esmu mākslinieks. man nemaz nevajag, lai mani kāds saprot".