as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

un kāpēc jādublē, ja nemāk dublēt? kaut kā biju iedomājusies, ka tā ir tāda latviešu liksta, bet nē, skat, simma vientuļā sala ierunāta tā, ka vēders griežas otrādi... i nezinot igauņu valodu. stock trokšņi, skaņa nevariē atkarībā no plāna, lūpas nav sinhronas, klusums ir nedabisks... nenormāli traucēja skatīties, jo, izņemot neveiksmīgo policistu pāri à la ēnu spēles, citi varoņi bija visnotaļ ciešami un ticami tēli. scenārijs gan peld. brīžiem maigi neskari, brīžiem drusku dinozaurīgi elementi, bet tomēr nav nekāds ēķis, un pazib forši, jūtīgi, godīgi, mīlami mirkļi. un kadri. mazi, rūpīgi izdomāti, estētiski hipnotizējoši kadri pa vidu, tieši tad, kad tu jau mazliet sāc nosodīt filmu.

bet keišs. ai, ja es kādu dienu izaugšu liela un gudra (vēl lielāka un vēl gudrāka), man gribētos uzrakstīt lomu keišam. keišs lauž dvēseli uz pusēm (nevis sirdi), keišs ir ģeniāls, keišs ir keišs.

par to skaņu. t. vakar gāja uz kaut kādu sadistisku trīsstundnieku, palasīju aprakstu, sasmējos par tipiskajām garo filmu "beautiful, slow pace" u.c. lietām, pateicu, ka nav mans meduspodiņš, vēl drusku ieņirdzu par to, ka aprakstā minēts, ka skaņa esot perfekta un pārdomāta. "jei," es teicu.

šodien. šodien būtu gatava atsaukties uz šādu reklāmu.

vakariņās- cloud atlas.

es mīlu tevi, tallina (teica valsts nodevēja, kas tieši astoņpadsmitajā iesēdās autobusā, ciemakukulim iekrāvusi somā labāko, kas mums ir- alu.) .