as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

seši stiķi. vispār es gribētu gari un nevienam nevajadzīgi, bet man, paldies dievam, nav laika.

logs. pilnīgi noteikti biju lasījusi stāstu, kaut kā samulsināja izvēle ekranizēt tik zināmu stāstu, bet nepameta arī sajūta, ka šis nav pirmais redzētais ekranizējums. protams, var strīdēties, vai fakts maina kvalitāti. tas ir- ne mans subjektīvais "šitas jau ir redzēts", bet kad izteicu domas līdznācējai, viņai arī pielipa dežāvū atziņa. vizuāli dikti feini, biš pa feinu varbūt, tā ka izplēn saturs un paliek tikai krāšņa bilde. labi nostrādāta, tas gan.

noklausīšanās. amm... forša, vienkārša ideja, labākajās future shorts tradīcijās- maza, spilgta un absurda epizode, ir jautri, nav pretenciozi, ir okei. bilde likās kaut kāda pārāk tumša. varbūt projekcijas vaina.

gaismas zīmes. mans personīgais favorīts, par spīti butaforiskajam luksoforam un absolūti nereālistiskajai gaismošanai. bet līdzbiedrene līdzīgi kritizēja sižetu, ko es uztvēru kā tādu kičīgu rotaļu, tad var jau būt mākslinieciskajam noformējumam var piedot visžēlīgi nosaucot to par ironiju. patika stāsts, patika ka bija stāsts, ar maziem maiguma uzliesmojumiem, tā pa latviskam, pa mīļam. nekas īpašs, rūca līdznācēja.

personību veikals. esmu biasēta, puika nāk no manas skolas, un, ja es te par daudz izrunāšos, būs jāliek atslēdziņa. nu labi, man nepatika. nepatika, jo idejiski atsauca ļoti vāju mūžīgo atmiņu gaišo starojumu, kuram biš piejauktas reklāmas no seriāla better off ted, nepatika, jo viss verbālais bija traģiski klišejisks, un es jau vienai filmai iedevu benefit of doubt par "autora ironiju", tad jau varētu visas šitā izglābt, nepatika voisovera ideja, ja to nespēj atspēkot, radot spēcīgu tekstu, nepatika, jo vizuālais bija ar nozīmi, bet saturs- neizkopts, nepārdomāts, "nenopērkams". daži smuki kadri. bet gluži kā pirmajā filmā, gribas sist operatoram par plecu, bet tas vien neattaisno filmas eksistenci.

gūtenmorgens un trešā acs. jociņš spociņš. neuzskatu, ka jociņiem spociņiem ir vieta kristapos, nevis jauniešu filmu festivālos. pašiem noteikti smieklīgi, citiem arī, citiem droši vien drusku mazāk, bet nu. mīlīga ķēmošanās, ko tur daudz.

filma. oi. uz pusi īsāka, beigas nost un būs labi. tik daudz lieku detaļu. puikas, vot varu derēt, paši daudz likuši savos tēlos, improvizējuši un iejutušies, tāpēc arī aizplūst. vēl acīmredzami gudri puikas mēģina tēlot dundukus, bet ar jaunības augstprātību, ja tēli nebūtu tik lieli lohi, viņi būtu gan ticamāki, gan patīkamāki, gan tie, ar kuriem biš tomēr releitoties, jo pa lielam tas tak ir viens liels stāsts par latvju kino, cita starpā. pārāk vienkārši, lai būtu patiesība. šitos te "garlaicības mākti jaunieši vieni paši to un šito" kā nekā tik daudz bē šausmām liek par pamatu, gribētos tomēr ko īpašāku. ko trāpīgāku. un joks par geju vispār tik paredzams, tik šķebinošs, tik... skumjš.

"garas gan tās mocības," teica kāda dāma, man pa priekšu izejot no kinoteātra. uzreiz radās aizdomas, ka tā bija tā pati dāma, kas vislaik kaitinoši aiz muguras čaloja, iemiesojot manu ienīsto "tipisko latviešu sievieti", stulbas lietas padarot mīlamākas, komentējot vēl daudz daudz stulbākā manierē. un man uzreiz gribējās aizstāvēt.

bet ar ko?

ar citu tekstu, ko reiz dzirdēju, ejot ārā no kolkas cool "nu forši, ka latvieši vispār kaut ko dara"?

droši vien jau ka ne. a ko? varēja būt daudz sliktāk.