as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

tā kā gāzes nav un nebūs, elektriskajā cepeškrāsniņā uz pannas sadzīvo pica, pildīti cukīnī, sēnes un zivjpirksti, neviens nevienu nenosoda par fāstfūdismu vai dārzenismu, gozējas siltumā un priecājas.

nokrāsojām visādas sienas, t. laikam dušojas, bet es gan paturu baltos pleķus uz ādas. tik brūna sajūta uzreiz, visa izsauļotā saulainā vasara spīd cauri.

pēdējā laikā nespēju izturēt cilvēkus. atradusi. daži man nepatīk, vienkārši krīt uz nerviem. bet vēl trakāk- ja man tie cilvēki patīk, un gribas patikt. nezinu, kur rokas likt, ko teikt, ko neteikt. ar jaukajiem, bet apnicīgajiem ir vienkārši, pačalot un tiš projām, bet, akdebes, ko darīšu, kad atkal nonākšu sabiedrībā, kurā gribēšu būt?

kuš, es sev saku, kuš, tu esi liela meitene, kuš, visi tevi neienīst, kuš.

nepalīdz. par ilgu nodzīvots šitajos izolācijdžungļos, un no cilvēkiem bail, kā jau visām tarzānmeitenēm.

un tad es ņemšu kādu sagrābšu aiz pleciem, purināšu un kliegšu kaut ko tamlīdzīgu: "tev liekas, ka es esmu dīvaina, ja, ja, ja, ja?"



*dīvaina ir aizstājams vārds ar jebkādu specifisku dīvainu un nepatīkamu īpašību, kas pašasprāt attiecīgajā brīdī laužas uz āru, tieši tāpēc, ka no sirds cenšos uzvesties pretēji.