as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

izbijuši alkoholiķi citus tiesājot smagāk.

mani katrā ziņā vairs nevar pavilkt mazā romantizētā cietējmākslinieciņa tēls, otrādi- viegli šķebina. dzejnieki vispār ir kaut kādi vārguļi, citādi jau viņiem nebūtu par ko činkstēt. labi, vispārināt būtu baisi. vienīgā iespējamā varonība ir apzināties, ka nekam nav jēgas, neapspiest nekādus tur emo instinktus, bet gaužām iracionāli uzspļaut. faktam, nevis apkārtējiem. savukārt mākslinieciņa defoltās tiesības piedrāzt apkārtējos savu izsmalcināto moku dēļ, un ta vēl sajusties apkārtējo nenovērtētam. egoisms taču ir tik pašsaprotama, parasta, garlaicīga lieta. neko, vispār šī nosacīta filmas recenzija. ēēēē... varoņa recenzija.

un vakar es atradu arī savu varoni. es gribu pastāstīt stāstu par cilvēku, kam nekā cita nav- tikai stāsts. un ne tāpēc, ka viņš ir īpašs. viņš tikai jūtas. tāpat kā vinš jūtas apmaldījies, apmulsis un... atradies. vispār jau jebkurš cilvēks, kas spēj domāt, vienu dienu pamostas un bizamžurcīgi ienīst pasauli. jautājums, ko viņš dara tālāk. šis čalis mazliet forestgampīgi, varbūt mazāk skrienot, vairāk ejot, atstaigājis šurp no prāgas. tāpat kā visi ikdienišķie trakie, arī viņš sarunājas ar visiem, bet nespēj uzturēt saikni ne ar vienu. tāpat kā visiem parastajiem trakajiem, viņam ir dziļi piņķerīgas attiecības ar senčiem. varbūt ne visi tradicionāli trakie nakšņo pamestās mājās un iztikai spēlē mazu baltu flautiņu, bet tās jau ir detaļas. nu ko tur daudz. ņemsim kameru un pataustīsimies.

man patīk cilvēki. bet varbūt mazliet trakā zinātnieka nozīmē. zem palielināmā stikla. parādās nelāgs paradums klasificēt, tas gan jāmet nost. "jo vairāk pazīstu cilvēkus, jo vairāk ticu stereotipiem", protams, ir pieklājīgāk kā nīče teica par tiem suņiem, bet jāpiesargās.

citādi man sāk palikt bail, ka novecot varētu nozīmēt, skatoties apkārt aizvien biežāk redzēt sejas, kas atkārtojas. un laiks mirt pienāk tad, kad visur ir viena seja. arī spogulī. un tā pat nav tavējā.