as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

antonioni naksniņa. es viņa vārdu nekad nevarēšu izrunāt. biju pārsteigta, ka patika. raustelīgais skolas disks ar l'avventuru, mazāk palicies atmiņā, tur tik vien kā elpu aizraujošas sievietes un elpu aizraujošas ēnas.
bet kinoteātrī nebūt nelikās, ka esmu mūžības arestēta, savādi. tēmas piedūra. bildes, da nu bildes, jā, protams, nu tur taču nav īsti ko piebilst. bet... sākot no lietus-baseina-tumsas-brīvības sajūtas, beidzot ar eksistenciālajiem nieciņiem, kaut kur... jā, vienubrīd, pat tāda vārga asariņa pārtecēja pār vaigu. lai gan. gribējās vairāk klusuma. lai vairāk iezīmētos troksnis.

bet kā jau teicu, kā vēl teikšu. sāpīgi gari, sāpīgi garlaicīgi, sāpīgi skaisti. kā dzīve. vai dzīves fragmentu retrospekcija, nu tādā nostaļģijas, ilgu, pagājības, bet vēl spilgti tuvas, gaismā.

un tās sievietes. tās sievietes. kur viņi ņem tādas sievietes, tādas sievietes taču ir izmirušas, pati sievišķības esence dažos papēžklikšķos.

jāsāk, ka tagot beidzot filmieraksti. check.