as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

nē, tu drīksti uz viņiem dusmoties. es drīzāk domāju tos piešķiebtos smaidiņus: 'nu ir viņš mums šitāds'. kaunēšanās citu vietā ir citu emociju piesavināšanās un tur vēl tāds kā nelūgts žēlums iesaistīts.

dusmas ir atļautas.

nu tas tā. pēc manas filozofijas.

(Reply) (Parent) (Thread)

jā, nu, dusmas. man ar tām konstruktīvajām dusmām tā nevisai pa draugam, man mēdz uznākt tāds flaming anger, kurš gan ātri pāriet. un es arī saprotu, ka dusmoties uz lielu daļu cilvēku vienkārši nav jēgas, jo viņi nedzird un nesaprot.
manis aprakstītā kaunēšanās citu vietā drīzāk ir no tiem piemēriem, kad uz taviem afroizcelsmes draugiem uz ielas rāda ar pirkstiem, un tev kauns, ka tu ar šiem rādītājiem dzīvo vienā valstī.

jā, drīzāk tā - ir kauns par to, ka ar viņiem ir kaut kas - dajebkas - kopīgs. kaut vai valoda.

(Reply) (Parent) (Thread)

nu ja. kauns ietver kaut kādu pašpiedēvētu atbildības sajūtu.

tauta, valsts, tās vispār ir irracionāli sāpīgas tēmas, šito nav pat vērts tā saprātīgi tvert, bet gana daudzos gadījumos tev (ne tev...'one') ir izvēle. vai nu tu uzskati notiekošo par nesmukumu tādā līmenī, ka tev jāceļas un verbāli (vai ar mietu=)) jāsadod pa kaklu vainīgajiem. vai arī tu uzskati, ka tas uz tevi neattiecas un ignorē.

bet nu jā. es to vairāk mērķēju pārgudrīšiem. kas zina kā ir labāk.

(Reply) (Parent)