apaļa pasaule kā gaišmates silikona krūtis
tu, mazais, nezīd pārāk stipri,
mutē paliks metāliska garša
trausla dvēsele kā dzeltenas preses izdevums
lasi, nevērīgi pāršķirstot
skatienu aizķer fotogrāfijas,
kur vairāk kailuma
zvēri mūžīgu mīlestību, kāds lūdzas
tu ievelc elpu un saki,
es tevi mīlu kā ceptu pīli
-
viņu neviens vairs neatceroties
bet viņas mazmazmeita haradzuku rajonā
ilgas pēc maiami pludmalēm
domīgi spēlējoties ar plastmasas rozā krellītēm
ausīs iespraudusi mūziku
lai daudzgalvaina pilsēta dzied
hlorā pārmēcēti mati, apgruzdēti brūna āda
vienīgi acu slīpums nodod
viņu neviens vairs neatceroties
bet savulaik vīrieši miegā klieguši viņas vārdu
viņa nekad neesot redzēta smaidām
viņa visu mūžu šķitusi kādu gaidām
tā man sapnī stāstīja vecišķš mūks
vai tad mūki maz drīkst domāt par mirušām geišām
es jautāju un viņš teica, ka
domāt par ķiršu ziediem
neesot tas pats, kas ēst ķiršus
mūks uzlika roku man uz pieres
un es jutu, kā sūrst mazs laukumiņš
kaut kur zem sprandas
liekas, ka mēs runājām vēl ilgi,
bet varbūt arī, ka nē
nemierīgs miegs
no vakardienas suši
vai varbūt no reportāžas par tibetu
vienmēr tik ļoti gribas
attaisnot sapņus