as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - May 23rd, 2017

vakar čalis, tas pats, kam boibends, sēdēja un runāja vēl stundām, jāatzīst gan, ka ar ļoti veiklu akcentu, tik veiklu, ka latvieti viņā sev par lielām skumjām sazīmēju tikai pēc tā, cik viņa mēle pareizi izlocīja vārdu "Vaira Vīķe-Freiberga". mēģināju nepievērst uzmanību, bet tādus augstprātīgus aurus jau grūti nedzirdēt, tad, kad viņš pēkšņi izlikās, ka vienīgais visā pasaulē runā angliski, lai komentētu hipijiska paskata jaunskungu ar tekstu: jums varbūt liekas, ka viņš ir bomzis, bet iečekojiet kurpes! jau tad man radās vēlme viņu mazliet nejauši apliet ar verdošu kafiju, bet, labi, viņš slīdēja iekšā tālāk savā buržuāzijas marasmā, jā, for some reason, nemitīgi un nedaudz absurdi lēkjmveidīgi lietoja vārdu "buržuāzija", šķiet, viņu valdzināja, kā vārds izklausās viņa pimpīgajā mutē. katrā ziņā viss tika džadžots pa labi un pa kreisi, ja pievērsu uzmanību tāpēc, ka viņš sāka stāstīt, ka pats ir par labu šai pasaulei, tad beigās jau par pasauli bija jāzina daudz par daudz. tad viņš pēkšņi ievēroja mani un to, ka es lasu Rīgas Laiku.

"Rīgas Laiks!" viņš mēģināja lepni un sazvērnieciski iekliegties, jo bija atpazinis, ka izdevums nav krāsains. es viņam nepievērsu uzmanību, bet tad sekoja garš monologs, kas brēca pa visu kaņepi, ka cilvēki lasa RL daudz par maz, viņam esot lepnums (bļa, lepnums, nahuj tu vispār elpo, sīkais idiņ) par mani, un ka katra lasīšana esot pieredze, kas tevi padara par inteliģentāku un labāku cilvēku. izņemot intervijas, bet esot RL angliski, tas esot tai beibei jāizlasa. kas sastāv no intervijām, tu mazā smadzeņu čūla, es nepiecēlos un viņu neizpļaukāju ar Rīgas Laiku, man škiet tikai tāpēc, ka apkārt bija pārāk daudz pazīstamu cilvēku.

ak, un, runājot par pimpjiem, nesaprotu, ko Liepnieks dara Rīgas Laikā.

iestājās rudens, sagribējās zem segas skatīties the graduate vai ko tamlīdzīgu.