as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - August 7th, 2016

-klau, tu tagad gribi spēlēt gitāru vai es tev varu pastāstīt sapni?
-nu,stāsti sapni.
-labi,bet lai es neaizmirstu,palīdzi man atcerēties atslēgas vārdus,ja?
-ok
-mamma,melnais,gta 5.
-mamma,melnais gta 5!
-tātad...bljagj,es jau aizmirsu.
(man,teiksim,patīk noklausīties sarunas telshu pilseetinjaa,kauch ilūzijas par cilvēkiem strauji zūd)

nedomāju arí,ka rudzīshi, homofobi vai,teiksim, parādnieki jāpaskaidro ar "viedoklu dazaadiiba" vai "kaapeec tu esi neiecietiiga pret citaadi domaajoshiem".

bet pasaule laikam ir pilna ar nunu,negribu faktus,negribu argumentēt,fuck off,tu mani shitaa provocee,jo tev ir legit argumenti,bet man toties ir JUUTAS.

(nemaaku cibot no telefona:()

bet vispār es ļoti apbrīnoju cilvēkus, kam ir spēks diskutēt allaž un no jauna, dīlot ar vieniem un tiem pašiem iebildumiem (bieži: false argumentiem), aizstāvēt ideju, nepāriet adhominemos arī tad, kad pretinieks tā dara, neizsmiet, pat tad, kad ir kārdinājums, un beigās pat mēģināt paspiest roku.

jo ir tik viegli ērcīgi nodomāt: tāda(s) dura(ks), bļin. un tad tā vietā lai normāli diskutētu, kašķētos, mēģinātu sevi izklaidēt, atrodot visindīgāko, pašaprāt asprātīgāko un smalkāko veidu, kā eleganti izčukstēt šo dura/duraks.

so, paldies visiem tiem, kas mums ik pa brīdim no jauna atgādina, ko nozīmē sarunāties, arī tad, ja viedokļi rādās nesamierināmi.

(un trekns fui visiem pārējiem, protams:)*)


*tas nav pasīvi agresīvais smaidiņš. tās ir paniskas bailes, ka kāds padomās, ka es kādu no sirds nosodu.