as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - June 14th, 2016

tā nogurt var tikai no olšūnām.

kad es ienācu Gaiļezera slimnīcas teritorijā, mani pārņēma jocīgs siltums. varbūt tam bija kaut kāds sakars ar faktu, ka blakus tās pamestās mājas, kurās mēs sen senos laikos maldījāmies. norādes, norādes visur – izņemot to vienu brīdi, kad ļoti simpātisks ārsts mani aizsūtīja pareizajā virzienā. domāju par kaut kādiem bezpersoniskiem dubajas kūrortiem, jocīgi baltām vietām, kurās skumji dzīvot, bet ne tik skumji nomirt. līdz atjēdzos iekšā, un tā bija slimnīca kas slimnīca, pārāk lielām rindām, cilvēkiem, kas pēc inerces kaut kur maldās, visas vecās konstrukcijas, radītas vienīgi tāpēc, lai uzdzītu cilvēkam bezcerību un apjautu, ka viņš ir pārāk maziņš, lai taptu izārstēts, ka viss, ko no viņa sagaida- neapgrūtinoši nomirt un vēlams –mājās. visi benķi aizņemti, sakņupu pie kādām durtiņām, lai uzjautrināti pēc brīža secinātu, ka uz tām stāv rakstīts “kapelāni”. un šo visu pierakstu tikai tāpēc, lai cīnītos ar mūžīgo vēlmi pagriezties un bēgt.

-es varu aiziet pa priekšu jums, man tikai viens jautājums?

krievu sieviete, skaidrojot, ka apmaldījusies un ne tur gaidījusi.

-piedodiet, man jau 8 30 pieraksts, nepaspēšu pats.

ok. mans pieraksts ir 8 00. bet es nejūtos pārāk atbildīga par šo ahūno rindu, par to paradumu skriet pie ārstiem ar rezerves čēsmit minūti, ko, cerams, neattīstīšu arī pensijas gados, ja nejauši gadīsies izvilkt. bet labi, pat ja ārsts pasūtīs nahuj, kā lai izvairās no vienmēr tik aizraujošā kontakta ar nīgro reģistratoru, kura pilnīgi noteikti dos materiālu jaunam ierakstam.

jāpieņem ar pozitīvismu viss. tā pie sevis murrā zeltzobaina kundzīte. jā, it īpaši nāve, viņai pretī čukst gaiteņi.

bļaģ, šitik labi es pat negaidīju. tātad, mēģināju pierakstīties uz Diezgan Nopietnu Procedūru linezerā, tur mani informēja, ka pieraksta nav, bet es drīkstot zvanīt katru dienu, gaidīt čēsmit minūšu savienojumu, lai noskaidrotu, ka pieraksts uzradies. uzrakstīju niknu e-pastu, ka moš tomēr viņi var kaut kā painformēt paši šajā tehnoloģijas pīklaikmetā. atzvanīja, piedāvāja pierakstu gaiļezerā, UZ KURU VAJAG NOSŪTĪJUMU NO ĢIMENES ĀRSTA, no kurienes var dabūt pēc tam iespēju apmeklēt DNP. tātad, aizvelkos pie ģimenes ārsta, dabonu nosūtījumu, astoņos aizvelkos uz gaiļezeru. lai mani jaukā dakterīte informētu- nu jā, mēs arī tagad uz DNP nepierakstām. nāciet rudenī.

mums mazāk rindu, jo pierakstīties nevar pa telefonu vispār, es pati vizītē pierakstu, bet nu uz rudeni vēl nerakstu, jā. lūk, vērtīgi iztērēts laiks. es saprotu, ka pensionāri šai valstī ir tik nabagi, ka viņi nekādas citas izklaides, izņemot mūžīgas slimnīcu rindas un vilšanās nevar atļauties, bet es ta pričom?

un, jau ejot prom, dakterīte kazuāli piezīmē, ka vispār jau var par maksu, bet diez vai es tik gribēšu. cik? simt eiro. sūda simt eiro, bet to neviens PAT NEPIEMIN. jāpiezīmē, ka DNP bieži kvalificējas kā fakin dzīvības un nāves jautājums, jūs, kropļi.

toties olšūnu jautājums gan ir svarīgs, nodedzināt visas slimnīcas, jopcik razit.